Pati apzinādamies, ka varu smelties enerģiju vienīgi pati sevī, es izmalkoju pēc spēka un iedvesmas smaržojošo kafiju. Ielūkojos tās brūnajās putās un prātoju, vai šodien varēšu dot citiem to, kā man ir pietiekami — mirkli uzticības, pārliecības, taisnības un drošības. Sajūtas, pildot savu pienākumu, kurš nav drīzāk kā pienākums, bet uzdevums no augšas, ir dažādas. Nekad nenožēloju savu izvēli. Ar savu dzīves moto — dot, dot, cik spēka — es klusi dodos uz uzticības tālruņa darbu. Tas mani nenogurdina, tieši pilnveido, protams, dažreiz sāpina, bet palīdz man nekļūt materiālai.
Uzticības tālrunis. Tālrunis pēc uzticības. Atbildes ar uzticību, smaids dziļi iekšienē un katrs individuāls gadījums. UZTICĪBA. Vienkāršs vārds, pēc kura izteikšanas mūsos pamostas dīvainas sajūtas, šī brīnuma klātbūtne. Tā ir kā tauste, kā pieskāriens dvēselei, kura parasti gan neuzķeras uz vārdiem. Es apzinos — lai strādātu par Uzticības tālruņa konsultantu, vajadzīga, pirmkārt, maiga, droša un arī labsirdīga balss patīkamā, mierpilnā tonī un skaidrs, nosvērts prāts, kam seko apdomīga rīcība.
Piemēram, pie manis vēršas cilvēkbērni, pusaudži. Viņi grib izrunāties, atrisināt to, kas neļauj novelties akmenim no sirds un spiež jau labu laiku. Jābūt iecietīgam un jāprot dot labu padomu, jāvērš cilvēks pareizajā, viņam labākajā virzienā. Prātodama, vai jebkurš vienmēr spēj būt atbildīgs par citiem, par līdzcilvēkiem un viņu problēmām un nomācošo, man zvana jauna meitene. Lūdz gabaliņu uzticības. It kā šī uzticība būtu gabaliņš tumšas, porainas šokolādes, kuru var iekost, lai nomierinātos, vai arī nosmērēties melns un netīrs un slēpties, bet ar šo masku ieiet sabiedrībā, iekļauties. Mēs runājāmies, un man šķita, ka es viņu saprotu. Es atskārtu, ka viņa ilgojas pēc cilvēciskas, citiem pierastas laimes un grib būt atvērta, vienkārši ar citiem, iederēties starp vienaudžiem. Problēma tāda, ka jaunieši mūsdienās viens otru mēdz nepieņemt, ar to arī sākas morāls terors. Pirmais solis, manuprāt, ir elementāra cieņa un izrunāšanās. Būtība ir tur, ka es uzklausu un iedvesmoju risinājumam, kurš bieži vien ir grūti atrodams kā dzijas gals, kurš saķepurojies kamoliņā.
Jādod spēks un palīdzīga roka. Tā ir doma, ar ko sastopos, runājot ar viņu. Citiem liekas, ka mans darbs ir pasēdēšana runājot… nu tā, tukši papļāpājot. Nē! Patiesībā man jāpiepūlas, lai spētu rast cerību tās satrauktās sirsniņas domās, kas atrodas otrā telefona līnijas galā. Emocijas. Kāds nobļaujas, kāds raud klausulē, tad nomet. Bet mēs kopīgi nomierināmies un apsolāmies būt stipras. Tādas, kādām mums jābūt modernajā, nežēlīgajā pasaulē. Kad liekas, ka beigas ir klāt, ir jāpārliecina par lieliski izdevušos sākumu. Es saku “nē” neizpratnei un “jā” — cilvēcībai. To es saucu par savu — Uzticības tālruņa konsultanta darbu.
(Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas eseju konkursā šis darbs ieguva pirmo vietu)
