Nobeigums. Sākums 8. februāra numurā. Asās debates landtāgā. 1765. gada janvārī landtāgā Šulcam bija jāsniedz paskaidrojumi par savu rīcību, jo muižnieku vairākums Aizkraukles barona “Zemnieku tiesas” izdošanu uzskatīja par pārsteidzīgu.
Nobeigums. Sākums 8. februāra numurā.
Asās debates landtāgā
1765. gada janvārī landtāgā Šulcam bija jāsniedz paskaidrojumi par savu rīcību, jo muižnieku vairākums Aizkraukles barona “Zemnieku tiesas” izdošanu uzskatīja par pārsteidzīgu. Šulcs teica plašu apgaismotāju garā sacerētu runu. Taču tā bija vienīgā reize, kad viņš publiski demonstrēja sevi kā nesavtīgu cilvēktiesību aizstāvi. Tādai barona rīcībai pamatā bija bailes iemantot ķeizarienes nelabvēlību, jo jau Pēterburgā viņš bija jutis tuvojamies muižniekiem draudīgo negaisu. Tāpēc attēlot Šulcu kā cilvēku, kurš vienīgi humānu jūtu vadīts sāka reformas, būtu nepareizi, jo vēl sava mūža nogalē 1773. gadā Šulcs atkal iestājās pret dzimtbūšanas atcelšanu, no jauna parādot sevi kā pārliecinātu tās piekritēju.
Neskatoties uz Šulca pārliecinošo runu, zemniekiem piešķirtās tiesības Vidzemes landtāgs uzskatīja par Aizkraukles brīvkunga galveno grēku. “Zemnieku tiesas” iespiešanu latviešu valodā un tās izdalīšanu zemniekiem muižniecība nosauca par nevēlamu landtāga ietekmēšanu. Uzskatot, ka Šulcs ir nepareizi rīkojies, publicējot “Zemnieku tiesu”, Vidzemes bruņniecība panāca, ka grāmatas vēl nepārdotos eksemplārus draudžu mācītāji savāca atpakaļ un sadedzināja. Tāpat landtāga komisija nolēma, ka sodāms grāmatu tirgotājs Frelichs. Tieši pateicoties viņam, šo brošūru paspēja iegādāties zemnieki no plašas apkārtnes, jo viņi uzskatīja, ka noteikumi attiecas uz visu muižu zemniekiem. Tas savukārt radīja milzīgu neapmierinātību Vidzemes muižniekos.
Šulca konfliktu ar landtāgu vēl vairāk saasināja tas, ka baronam pārmeta nelietderīgu komandējuma naudas iztērēšanu. Šulca pacietības mērs bija pilns, un viņš pēc veca paraduma nolēma riskēt. Iesniedza atlūgumu no landrāta amata, paļaujoties uz to, ka tas tiks noraidīts. Tā kā Aizkraukles baronam bija sakari ar ietekmīgiem Krievijas valstsvīriem, viņš varēja cerēt, ka arī šoreiz muižnieki lūgs viņu palikt amatā. Bet iznāca otrādi: landtāgs pateicās Šulcam par viņa sekmīgo darbību Pēterburgā un atlūgumu pieņēma. Tā beidzās Šulca sabiedriskā darbība.
Vājš mēģinājums
Šulca “Zemnieku tiesas” noteikumi bija vājš mēģinājums atdzīvināt Kārļa XI zemnieku aizsardzības likumus. Lai arī viņa likumu izdošana latviešu valodā un zemniekiem piešķirtās tiesības tolaik bija īpašs notikums, kas radīja pamatīgu sašutuma vētru muižniecības aprindās, tomēr Aizkraukles muižas zemnieku dzīvi šie likumi uzlabot nespēja. Pie tam Šulca privātlikumi beidza darboties, tā īsti nemaz nestājušies spēkā, jo, atgriezies no landtāga sanāksmēm, Šulcs savāca atpakaļ zemniekiem izdalītos eksemplārus. Tāpēc nav nekāda pamata uzskatīt, ka Aizkraukles muiža bija “laimes saliņa” bangojošajā dzimtbūšanas jūrā. Tā bija tāda pati apspiestu dzimtļaužu teritorija kā visa pārējā Vidzeme. Pēc Šulca piemēra līdzīgus likumus 1765. gada vasarā izdeva arī Vecbebru un Jaunbebru muižu dzimtkungi brāļi Vilkeni. Viss, kas muižniekiem bija nepieņemams šajos likumos, jau bija izmests. Taču miestiņa triumfs novadā joprojām turpinājās, jo arī Krišjānis un Kārlis Vilkeni par labi padarītu darbiņu piešķīra zemniekiem lielāku vai mazāku daudzumu alus.
Lai arī līdz pilnīgai dzimtbūšanas atcelšanai Vidzemē vēl pagāja pusgadsimts, tomēr tieša valdības spiediena rezultātā radās 1765. gada landtāga lēmumi — pirmais mēģinājums ierobežot dzimtbūšanu 18. gadsimtā. Būtībā tā bija Aizkraukles barona Šulca “Zemnieku tiesas” jauna redakcija. Šulcs bija uzvarējis, bet uzvara izrādījās gūta par dārgu cenu. Viņš uz visiem laikiem zaudēja bruņniecības uzticību un piedzīvoja politisku fiasko.
Šulca dzīves beigu posms
Mūža nogalē viņš atgriezās dzīvot savā Aizkraukles muižā, kur nodzīvoja 17 gadu līdz pat nāvei. Šulcs atkal nokļuva vientulībā, kura viņam nekad nebija patikusi. Uzlabojis veselību, viņš vairāk pievērsās lauksaimniecībai. Netālu no Daugavas augstā pakalnā barons uzbūvēja jaunu, skaistu muižu. Pabeidzis būvniecību, viņš uzrakstīja plašu apceres darbu, kura sējumu dāvināja bruņniecības kancelejai. Viņa patiesi ietekmīgo namu Daugavas krastā nopostīja artilērija Pirmā pasaules kara laikā.
Neatstājis pēcnācējus, Šulcs nomira 1782. gada 21. janvārī, divas dienas pēc savas sešdesmit otrās jubilejas. Aizkraukles draudzes mācītājs Timrots savā Šulca piemiņas runā cildināja nelaiķi “par taisnīgu vīru, priekšzīmīgu pasaules pilsoni, īstu cilvēkdraugu”. Tradīcijas nosaka, ka par aizgājēju runā labu vai nerunā neko. Taču, ja šajā situācijā par savu kungu ļautu runāt Aizkraukles muižas zemniekiem, viņi visticamāk paklusētu.
