Īpašīgas būšanas un klausīšanas. Bēgļu izdošanas līgumi ne vienmēr tika pildīti, tāpēc bija cerības dzīvot nedaudz civilizētākos apstākļos.
(4. turpinājums. Sākums 8. februāra numurā)
Īpašīgas būšanas un klausīšanas
Bēgļu izdošanas līgumi ne vienmēr tika pildīti, tāpēc bija cerības dzīvot nedaudz civilizētākos apstākļos.
Pārapdzīvotību un bezdarba jautājumu Aizkraukles un Rīmaņu muižās barons atrisināja vienā momentā. Viņš noteica, ka patur tiesības pārcelt dzimtļaudis uz citu sētu, ja kādā viņu ir vairāk, nekā nepieciešams zemes apstrādāšanai.
Par istabmeitām ņem skaistākās
Vidzemes likumi 18. gadsimtā atviegloja jaunu ģimeņu veidošanās procesu, jo tika atcelta laulību maksa. Taču arī Aizkraukles muižkungs šajā jomā nelika šķēršļus zemnieku jaunatnei. Lai viņi laikus varētu doties laulībā un ātrāk radīt jaunu dzimtļaužu paaudzi, Šulcs noteica, ka puišus muižas dienestā drīkstēja turēt līdz 24 gadu vecumam, bet meitas līdz 20 gadiem. Taču latviešu vecāki nebija īpašā sajūsmā par savu meitu strādāšanu muižas istabeņu vai kalpoņu amatā, jo šim dienestam muižkungi parasti izraudzījās pievilcīgākās tautumeitas. Bet tādu skaistulīšu ceļš agri vai vēlu, aplinkus vai pa tiešo bieži veda uz kunga gultu.
Šajā nodaļā daudzkārt pieminētas ārkārtējās klaušas jeb palīgdienas, taču par zemnieku dzīves uzlabošanu te nav ne runas, jo kungs stingri noteica, ka “nedēļas darbi un nodevas jāpilda un jādod tā kā tas stāv vāku grāmatā”.Tur klaušu un nodevu lielums, pat salīdzinot ar zviedru laikiem, bija pieaudzis, un grūti jau arī būtu noticēt, ka ļaudis izkalpināt kungam būtu otršķirīga nodarbe.
Klaušu un nodevu sarakstā jeb tā saucamajā vāku grāmatā no palīgdienām atzīmētas tikai gaitas pie labības pļaušanas un šķūtnieku došanas, bet 1764. gada “Zemnieku tiesā” Šulcs iekļāvis vēl vairākas ārkārtējas klaušas.
Tāda, piemēram, ir plostu un malkas siešana pavasarī. Šajā darbā tika prasīts viens cilvēks no katras mājas, bet strādnieki saņēma uzturu no muižas. Savukārt koku pludinātājiem pa Daugavu līdz Rīgai bija jādzīvo savā maizītē. Aprēķins bija vienkāršs — ceļš tomēr pagarš, laika tas aizņem vairāk, tāpēc arī maizītes vajadzēs daudz. Katrs iztiek, kā var.
Alutiņi, vecais brāli!
Arī mēslu izvešana bija palīgdienu skaitā. Taču, kad šis darbiņš bija padarīts, kungs jau kļuva dāsnāks, jo par to viņš deva trīs mucas alus. Vēl saviem dzimtcilvēkiem kungs uzlika pienākumu kopīgā talkā nopļaut sienu un ziemā to savest muižā. Tālāk barons nosaka, ka to, “kas no muižas iesēts ir, tas arīdzan tiem zemniekiem ir jānopļauj, un tā labība šķūņos jāsaved”. Taču par to dzīres uz goda, jo atkal trīs mucas alus tiek strādniekiem dotas.
Tur, kur alus, parasti dziesmas un jautrība, un, ja vēl ņemam vērā, ka Vidzemē tolaik uz vienu skolu bija 32 krogi, tad nav grūti uzminēt, kurā iestādē iesilušais zemnieciņš visdrīzāk var iegriezties. Bet to, ka visvarenais dancinātājs ļaunu joku var izspēlēt ar jebkuru šīs zemes mirstīgo, zināja arī barons.
Tāpēc gods un slava Šulca kungam, ka viņš bija tik tālredzīgs un, lai novērstu iespējamās nebūšanas, paredzēja īpašu punktu zemnieku likumos. Proti, “ja zemnieks ar savām lietām nelabi darītu un sev pašam un savējiem par redzamu postu izšķērdēt gribētu, tad dzimtkungam ir vaļa un tiesa tādu ar varu savaldīt un uzraugu pielikt”. Šajā situācijā bija vērojama cīņa ar sekām, nenovēršot dzeršanas cēloņus. Citādi jau arī nemaz nevarēja būt, jo muižas mērķis bija atļaut nelaimīgajiem un nomocītajiem ļaudīm “noslīcināt bēdas”.
18. gadsimta otrajā pusē Vidzemē saražoja 50 miljonu litru degvīna. Tam vajadzēja noietu, tāpēc muižnieki savu ienākumu vairošanai apzināti veicināja žūpību. Līdz tam latvieši godos dzēra alu, bet degvīnu lietoja tikai kā zāles slimību gadījumos, taču Šulca laikā situācija bija kļuvusi pilnīgi pretēja.
Bez saulītes vakarā
Nodarbinātība savu apogeju Aizkraukles muižā sasniedza labības kulšanā, jo šim darbam Šulcs atvēlēja nakts stundas. Savukārt muižas kaņepes un linus bija noteikts izmīdīt vienā pulkā. Labība patērētājiem arī bija jāaizgādā zemniekam, “tomēr ne tālāk kā līdz Rīgas pilsētai un ne citā kā vien ziemas laikā, no Ziemassvētku mēneša līdz Baložu mēnesim”. Zemnieks pats gan tika galā, bet rūpes par zirdziņu bija vērojamas, jo vienā vezumā netika ļauts transportēt vairāk par 8 pūriem rudzu, bet sliktā ceļā — tikai septiņus. Cūku un aitu ganīšana bija zemnieku jaunatnes darbs, bet drēbju mazgāšana tika nodota sievu un meitu ziņā, pie tam visus šos strādniekus uzturēja muižas maizē. Savukārt no sestdienas vakara līdz pirmdienas rītam trīs vīri ar zirgiem un ratiem regulāri tika norīkoti uz vakti muižā.
Savi noteikumi bija arī pastniekiem, “kas to Rīgas pastu labprātīgi uztur pārmīšus ar Skrīveru muižu, tie zemnieki ikkatru gadu ap Miķeļiem trīs mucas alus dabū, bet uz tā pastnieka ratiem nekad būs vairāk uzlikt kā četru podu grūtumu”.
Kungs parūpējās, lai zemnieku sievas arī mājās neaizmirstu, kā jāstrādā, jo piecas mārciņas muižas linu un desmit mārciņu pakulu bija jāsavērpj dzīvesvietā. Ar darbiem barons neskopojās, to bija daudz un dažādi. Protams, veltīgi gaidīt no kunga labdarību, taču arī iejūtības pret latvieti nebija nekādas.
Visas šīs ārkārtējās klaušas iepriekš netika atzīmētas, tāpēc par vienu lietu Aizkraukles muižkungs ir pelnījis uzslavu. Proti, izdodot likumus saviem zemniekiem, viņam ir bijusi drosme nākt ar tām atklātībā. Ļoti iespējams, ka, tikai iekļaujot šīs ārkārtējās klaušas savā “Zemnieku tiesā”, Šulcs bija ar mieru piešķirt zemniekiem tās tiesības, kādas prasīja ģenerālgubernators Brauns — tiesības uz kustamo mantu. Taču augstās neizpildāmās normas, kuras Šulcs izvirzīja saviem dzimtļaudīm, padarīja viņiem piešķirtās kustamā īpašuma tiesības pilnīgi iluzoriskas, jo zemnieki nepārtraukti bija muižas parādnieki, tātad pilnībā atkarīgi no sava kunga.
Dālderis līdzvērtīgs diviem pāriem rīkšu
Dažos likuma punktos Šulcs noteica sodīšanas sistēmu. Tika pieļauts, ka tiesa var atzīt par vainīgu arī kungu. Tādā gadījumā viņam pienācās naudassods. Taču citādi bija zemniekiem. Viņi par nelikumīgām prasībām varēja sūdzēties ķeizariskajā zemes tiesā, bet, ja “zemnieks nepatiesi sūdzējies, tad viņam pienākas maksāt, un, ja viņš to nespētu, tad ir viņam par to jācieš pie savas miesas, par ikkatru dālderi divi pāri rīkšu”. Tā kā Vidzemes ģenerālgubernators bija noteicis, ka augstākais sods ir 10 pāru rīkšu, pie tam ar katru pāri drīkst sist tikai trīs reizes, tad nav grūti izrēķināt, kādu maksimālo sitienu skaitu nabaga zemnieciņš varēja izbaudīt uz savas miesas. Bija arī iespēja par pārkāpumu samaksāt sodanaudu, taču visbiežāk dzimtļaudīm tas nebija pa spēkam. Vēl Aizkraukles muižkungs aizrādīja, ka “tiklab ierastā pārmācīšana ar pātagu, tāpat kā bargākās strāpēšanas par blēdībām un nepaklausīšanu paliek dzimtkunga vaļā”.
Mella tecēj” Daugaviņa…
Zemnieku necilvēciska sodīšana šajā drūmajā laikmetā bija kļuvusi par parastu parādību. Merķelis apraksta gadījumu, kad kalpone sodīta par to, ka aizmirsusi kundzes klēpja sunītim uzvārīt krējumu. Kad kundze sasaukusi ļaudis, lai kalponi sodītu, viņa aizbēgusi un noslīcinājusies Daugavā. Vēl viņš zina gadījumu, kad kalpone sista līdz bezsamaņai par to, ka kungam nepareizi salocījusi kreklu. Tādu gadījumu bija bez gala, un drakonisko sodu dēļ šis gadsimts tautas atmiņā palicis kā visdziļāko pazemojumu laiks. Vidzemes zemnieku sviedru lietus lija pār šo novadu 18. gadu simtenī, tāpēc tautasdziesmās šajā laikā visbiežāk pieminēja ļauno. Pat garie miera gadi nespēja mainīt šo tumšo, drūmo ainu. Arī Aizkraukles un Rīmaņu muižas pirmie zemnieku likumi nespēja uzlabot dzimtļaužu verdzisko dzīvi.
(Turpmāk vēl)
