Sagaida ar vīna strūklakām Ķeizarienes sagaidīšana Rīgā bijusi īpaši pompoza. Muižnieki tam nežēloja ne pūļu, ne naudas.
3. turpinājums. Sākums 8. februāra numurā
Sagaida ar vīna strūklakām
Ķeizarienes sagaidīšana Rīgā bijusi īpaši pompoza. Muižnieki tam nežēloja ne pūļu, ne naudas. Bruņniecības nama priekšā ķeizarienei par godu laida gaisā vīna strūklakas. Rīkoja vislepnākās dinejas un maskarādes.
Valdnieces ceļojums bija lieliski noorganizēts, bet ne jau tikai smaidošus, dziedošus un dejojošus latviešus redzēja valdniece. Bija gadījums, kad zemnieki mēģināja iesniegt valdniecei petīciju, un, kaut tas neizdevās, muižniecība nespēja noslēpt šīs zemes patieso situāciju. Vidzemes bruņniecībai ļoti pietrūka Šulca veiklās dažādu jēdzienu un argumentu spēles, jo muižnieku aizstāvis ceļojumā nepiedalījās. Viņš palika Pēterpilī un bezdarbībā tīksminājās par Krievijas galvaspilsētas skaistajiem parkiem un pilīm.
Kaut pa karietes logu redzētais īstu priekšstatu par zemnieku dzīvi valdniecei nedeva, tomēr viņa bija labi informēta par latviešu ciešanām un muižnieku patvaļu pret saviem dzimtļaudīm. Tāpēc viņa uzdeva Vidzemes ģenerālgubernatoram Braunam izmantot visas pilnvaras, lai atvieglotu zemnieku ciešanas. Bruņniecība saprata, ka tagad savas intereses būs jāaizstāv pret Braunu, tāpēc steidzami no Pēterpils atsauca mājās Aizkraukles muižkungu.
Pirmie zemnieku likumi
Lai gan Brauns bija labvēlīgi noskaņots pret Vidzemes muižniekiem, tomēr šoreiz bija citi apstākļi. Braunu bija aizskāris ķeizarienes aizrādījums par muižnieku ļauno attieksmi pret dzimtļaudīm. To uzsverot, ģenerālgubernators izskaidroja Šulcam reformas nepieciešamību. Šulcs mēģināja šo argumentu noraidīt, taču nespēja pierādīt pretējo. Brauns aicināja Šulcu parādīt Vidzemes muižniekiem piemēru, kā pašiem uzlabot savu zemnieku situāciju. Aizkraukles barons saprata, ka izvairīties no reformām šoreiz nav iespējams, jo ķeizariene pārāk nepārprotami bija izteikusi savas vēlmes. Tomēr, pieņemot šīs prasības, Šulcs aizstāvēja viedokli, ka zemnieku dzīves uzlabošana iespējama vienīgi tad, ja nenodara zaudējumus muižniekiem. Šādos visai intriģējošos apstākļos Šulcs 1764. gada rudenī izdeva privātlikumus saviem zemniekiem jeb tā saucamo “Aizkraukles un Rīmaņu muižas zemnieku tiesu”.
Barona Šulca “Zemnieku tiesa” sastāv no trim daļām, no kurām pirmā veltīta kustamajai mantai, otrā — zemnieku zemes valdījumam, trešā — zemnieku klaušām un nodevām.
Ja pieder nesamas un vedamas lietas
“Zemnieku tiesas” pirmajā nodaļā noteiktas zemnieku īpašuma tiesības. Protams, to nebija pārāk daudz, bet tik un tā šis likums izraisīja vislielāko neapmierinātību Vidzemes bruņniecības aprindās. Šulcs saņēma savas kārtas brāļu pārmetumus, jo viņš noteica, ka “visas nesamās un vedamās lietas, tādas ir: nauda, labība, lopi, zirgi, drēbes, trauki, kas zemniekam tagadiņ ir, jeb to viņš uz priekšu vēl nopelnīs un turēs, nospriežu es ar šo likumu par viņa patiesu brīvu piederējumu, tā ka viņam būs vaļas ar šo savu piederējumu darīt, kā vien patīk, pārdot, ķīlā nolikt, bērniem jeb radiem mirstot atvēlēt”. Savukārt mantu pārdošanas gadījumā barons noteica, ka viņam ir pirmpirkuma tiesības, maksājot to pašu, ko cits sola.
Attiecībā uz mantošanas tiesībām Šulcs atstāja spēkā “vecās zemnieku paražas”, tomēr viņš noteica, ka nevar būt par mantiniekiem tās personas, kuras ieprecējušās citā muižā. Bet gadījumā, ja dzimtcilvēks ir muižai parādā, tad visa viņa manta kā ķīla paliek barona rīcībā.
Savu zemi bērniem paturēt
Privātlikumu otrajā nodaļā izskatīti visi ar zemes lietām saistīti jautājumi. Jau pirmajā punktā Aizkraukles barons strikti noteica, ka “visas zemnieku zemes paliek, kā no pirmā laika, tāpat ir uz priekšu tam dzimtkungam piederīgas: tomēr būs ikkatram zemniekam to zemes gabalu, kas tam vienreiz ierādīts un no viņa iekopts ir, kas pareizi klausa un savu tiesu nodod, priekš sevis un saviem bērniem mūždien paturēt”. Kam grūtāk gāja ar darbiņiem un kas nespēja nodevas pildīt, kungs bija tiesīgs pielikt citu zemnieku par uzraugu vai arī pie cita zemnieka par kalpu nosūtīt.
Zemnieku sētas mantošanas tiesības arī tika atrisinātas šajos likumos, jo “kad viens saimnieks ir nomiris, tad ne viņa meitām, bet tiem dēliem nākas tā tēva zemi uzņemt. Kad nekādi miesīgi dēli, bet tikai meitu vīri jeb saaugušas meitas, kas tā nomirušā tēva sētai varētu priekšā stāvēt, pakaļ palikušas būtu, tad ar tiem būs varēt tēva zemi uzņemt un atkal saviem bērniem mirstot atstāt: bet, ja nedz dēli, nedz laulātas meitas, nedz saaugušas meitas atlikuši būtu, tad nāk tā zeme dzimtkunga rokā, tā ka viņš ar to darīt var pēc sava padoma un laba prāta”. Tika pieļauta zemes sadalīšana starp mantiniekiem, tomēr ievērojot noteikumu, lai zemnieka saimniecība netiktu pārāk sadrumstalota.
Īpašīgas būšanas, klausīšanas un došanas
Trešā nodaļa “Zemnieku tiesā” ir visīstāk izstrādāta, jo Šulcam tā bija vissvarīgākā. Tās ievadā barons konstatēja, ka “tas zemnieks paliek, tā kā pirmāk, ir uz priekšu allažiņ viens dzimts cilvēks un apakšnieks tā kunga, kam tā muiža pieder”. Viņš nosaka savu dzimtbūšanas tiesību definīciju, pēc kuras visiem dzimtļaudīm ir bez ierunām jāpakļaujas un jāklausa savam kungam, tomēr viņam nav tiesību prasīt no zemniekiem to, kas nav ar likumu noteikts. Proti, kungs nevar pārdot zemnieku bez viņa paša piekrišanas. Taču aizbēgušu dzimtcilvēku viņam ir tiesības uzmeklēt un atpakaļ atvest. Šo punktu viņam bija ļoti svarīgi iekļaut “Zemnieku tiesā”, jo viņa muižas bija Daugavas krastā un zemnieki bieži bēga uz Kurzemi. Robežas tolaik bija vāji apsargātas, tāpēc zemniekiem nebija lielu grūtību nokļūt citā valstī, kur arī runāja latviešu valodā.
Turpmāk vēl
