Miers nav sabiedrotais Saprotama lielā vilšanās, kādu Šulcs izjuta, kad viņa pulku pārcēla uz Sibīriju, aizliedzot virsniekiem pāriet uz citām karaspēka vienībām.
Sākums 8. februāra numurā
Miers nav sabiedrotais
Saprotama lielā vilšanās, kādu Šulcs izjuta, kad viņa pulku pārcēla uz Sibīriju, aizliedzot virsniekiem pāriet uz citām karaspēka vienībām. Tālajā Sibīrijā vienmuļā miera laika dienestā viņam nebija nekādu izredžu ātri izvirzīties. Šulcs bija satriekts un nolēma izstāties no Krievijas armijas, un doties laimi meklēt citu valstu armijās.
Neveiksmīgā spēle
Ar Prūsijas Pēterburgas sūtņa ieteikuma rakstu kabatā Šulcs devās uz Berlīni. Taču dažas nepatīkamas ziņas par dienesta iespējām prūšu armijā mainīja Šulca nodomus par labu Francijas militārdienestam. Lai uzlabotu kadetu korpusā un dienestā sagandēto veselību, pirms brauciena uz Franciju viņš nolēma iegriezties kādā Bohēmijas kūrortā. Šī vizīte viņam kļuva liktenīga. Tā pārvilka svītru viņa militārajai karjerai uz visiem laikiem.
Bohēmijā Šulcu aizrāva lielā azartspēļu kaislība. Kādā kāršu spēlē viņš pazaudēja 1500 dālderu, kas bija visa viņa ceļanauda. Lai tiktu tālāk uz Franciju, Šulcs lūdza palīdzību mātei, kura pēc tēva nāves pārvaldīja atstāto mantojumu. Uztraukta par dēla vieglprātību, māte atteicās dot naudu. Šulcs atgriezās mājās, un viņa sapņi par spožu militārista karjeru izgaisa. Māte, baidoties, ka dēls galīgi viņu izputinās, nodeva viņam pienākošos mantojuma daļu — Aizkraukles muižu, paturot sev par pašas naudu pirkto Rīmaņu muižu. Tā bija necila Aizkraukles piemuižiņa, kurā māte kaut daļēji varēja norobežoties no izlaidīgā dēla. Tādā veidā Šulcs nonāca vienmuļajā lauku dzīvē.
Priekšzīmīgs lauksaimnieks
Lauksaimniecība nebija Šulca sirdslieta. Tā neveicināja viņa garīgo izaugsmi, tomēr pēc apprecēšanās 1745. gadā jaunajam virsniekam bija jāsāk parasta Vidzemes muižnieka dzīve. Tagad viņa pakļautībā nonāca cita “armija” — latviešu dzimtcilvēki.
Lai celtu savu nepilnīgo izglītības līmeni, Šulcs sāka pašizglītošanos, lasot grāmatas, kas viņam bija. Tā viņš ieinteresējās par racionālo lauksaimniecību. Kopā ar savu brālēnu, Skrīveru muižas dzimtkungu, Šulcs ataicināja no Stokholmas mērnieku un uzmērīja savu muižu robežas. Tika uzmērīti arī muižas un zemnieku lauki. Tiem izgatavoja plānus, bet muižu robežas tagad rotāja ietekmīgi robežstabi. Muižas ienākumu celšanai Šulcs sāka degvīna ražošanu, kas savukārt deva iespēju nodarboties ar vēršu nobarošanu. Attīstot lopkopību, arī zemkopībai nācās pievērst lielāku vērību. Bet, kad tika paplašināti un uzlaboti lauki, Šulcs beidzot bija sasniedzis savu lielo mērķi — divkāršojis muižu ienesīgumu.
Ceļā uz bruņniecības amatiem
Tā pagāja daudzi gadi, bet darbošanās lauksaimniecībā nevarēja apmierināt Šulca spožu panākumu alkstošo raksturu. Tādēļ viņš sāka interesēties par Vidzemes bruņniecības sabiedriskajām lietām. Jau 1747. gadā viņš bija ievēlēts par kases deputātu. Tas bija neliels pienākums, bet ar laiku tas varēja pavērt ceļu uz augstākiem bruņniecības amatiem. Lai to sasniegtu, bija vajadzīga laba izglītība, vietējās vēstures, bruņniecības tiesību un dažādo privilēģiju pārzināšana. Šīs zināšanas varēja iegūt bruņniecības bibliotēkā un arhīvā, kur Šulcs arī sāka studijas, nododoties tām ar lielu degsmi. Ar laiku muižnieku sapulcēs, kur tika apspriesti dažādi bruņniecību interesējoši jautājumi, Šulcs ar savām zināšanām varēja paspīdēt. Tomēr pagāja 12 gari gadi, līdz beidzot 1759. gada landtāgā Aizkraukles brīvkungu ievēlēja landrāta amatā.
Konflikts landtāgā
Tūlīt pēc ievēlēšanas jaunajā amatā Šulcs nonāca konfliktā ar landtāga vairākumu. Nevēlēdamies naidoties ar ģenerālgubernatoru, jaunais landrāts neatbalstīja landtāga projektu par zemnieku bēgšanas ierobežošanu. Aizkraukles muižkungs labi pārzināja guberņas valdes izdotos likumus un saprata, ka tā būs tikai 1755. gada patenta atkārtošanās. Tomēr Šulcs ar saviem domubiedriem landtāgā neguva virsroku. Tā bija jaunā
landrāta pirmā neveiksme. Vēl vairāk — landtāgā izplatījās runas, ka Šulcs iebilst pret šī likuma virzīšanu tādēļ, ka viņa Aizkraukles muižā ir daudz bēgļu. Ar to Šulca pacietības mērs bija pilns. Viņš jutās tik aizvainots, ka, daudz nedomādams, “lika uz kārts” visus līdzšinējos sabiedriskos sasniegumus.
Šulca lielā veiksme
Nākamajā landtāga sēdē viņš aizrādīja, ka neesot nekāda pamata tādām aizdomām, bet, lai klīdinātu šaubu ēnu, kas bija savilkusies ap viņu, Šulcs “lika uz visu banku”. Viņš uzstāja, lai tiktu izveidota bruņniecības komisija, kura noskaidrotu, vai Aizkraukles muižā dzīvo bēgļi. Un, ja tādus tur atrastu, Šulcs izteica gatavību maksāt nevis likumā paredzētos 100, bet gan 1000 dālderu lielu sodanaudu par katru bēgli. No Šulca puses tā tiešām bija spēle uz augstu likmi, jo 1757. gada Vidzemes muižu revīzijas akti liecināja, ka Aizkraukles muižā dzīvo 10 bēgļu. Tādēļ maz ticams, ka pa diviem gadiem viss būtu mainījies. Atšķirībā no Bohēmijas kāršu partijām šī cīņa par landrāta amatu un godavīra vārdu Šulcam noslēdzās veiksmīgi. Landtāgs izteica nožēlu par pārpratumu un noraidīja komisijas iecelšanu. Līdz ar to konflikts bija likvidēts. Landtāgs uzticējās Šulcam.
(Turpmāk vēl)
