Skrīverietis Guntis Klūga bija viens no tiem, kuri likvidēja 1986. gada 26. aprīlī uzsprāgušā Černobiļas atomreaktora sekas. Toreiz viņam bija tikai 30 gadu. “Agrāk par to negribēju runāt, atmiņās nekā skaista nav, tomēr tagad ir pagājis laiks, un nu uz bijušo es varu raudzīties daudz mierīgāk,” viņš saka.
Žurkas kā kaķi
— Kur strādājāt pirms došanās uz Černobiļu?
— Toreiz kolhozā “Aizkraukle” biju galvenais inženieris. Tā kā biju rezerves virsnieks, septembrī, ražas novākšanas laikā, mani izsauca uz mācībām. Cerēju, ka braukšu tikai līdz Rīgai, taču nācās doties uz Černobiļu. Zināju, ka uzsprādzis atomreaktors, bet neko vairāk. Iesauca tos, kam jau bija divi bērni, citiem palaimējās, viņi palika mājās.
— Cik ilgu laiku pavadījāt Černobiļā?
— Tur strādāju 62 dienas, no kurām 50 — trešajā zonā pie reaktora. Ko tas nozīmē, to pa īstam sapratu tad, kad tur nokļuvu un ieraudzīju rudo skujukoku mežu, steigā pamesto Pripetes pilsētu. Mūsu nodaļā bija suns. Sākumā viņš vēl staigāja, bet pēc tam vairs nevarēja nostāvēt, un kāds virsnieks viņu nošāva. Redzēju “plikus” vilkus, bez spalvas, tikai savēlušies spalvu kušķi. Žurkas bija milzīgas kā kaķi. Reiz pretī nāca klejojošu suņu bars, tomēr, par laimi, mainīja virzienu. Āboli bija ļoti lieli, bet ēst tos nedrīkstēja.
Salā laista ielas
— Kas jums bija jādara?
— Pildīju nodaļas komandiera pienākumus, manā pārziņā bija piecas kravas automašīnas un darbinieki. No reaktora apkārtnes izvedām un lielā bedrē aprakām iekārtas, detaļas, būvgružus, saindēto zemi, no betona blokiem taisījām ceļus. Iepazinu arī armijas pavēļu trulumu, piemēram, lai gaisā neceltos radioaktīvie putekļi, ielas katru dienu bija jālaista ar ūdeni, un to turpināja darīt arī salā. Ielas pārvērtās par slidotavu, un mums pa tādām bija jābrauc. Šī nejēdzība turpinājās, līdz pavēli atcēla. Savukārt Automobilistu dienā mums vajadzēja soļot ierindas skatē, saceļot un ieelpojot radioaktīvos putekļus.
Noklusē patieso
apstarojuma devu
— Kā noteicāt pieļaujamo apstarojuma devu?
— Tur cilvēkiem nebija vērtības. Pirms sākām strādāt objektā, vispirms apstarojumu izmērīja dozimetristi, taču tas tika veikts neprecīzi. Sacēlām troksni, ka dozimetru vajag katrai strādājošo grupai. Dabūjām dozimetrus, tie bija kā pildspalvas, lai kontrolētu, cik daudz radiācijas saņemam. Līdz pusdienlaikam skala jau bija pilna, bet mēs strādājām līdz sešiem vakarā, taču neviens to neņēma vērā. Apstarojumam jau nav ne garšas, ne smaržas, un cilvēks uzreiz nejūt, ja saņēmis par daudz. Divas reizes saņēmu palielinātu apstarojuma devu — kļuva slikti, sākās drudzis un uzmācās mežonīgas bailes, pašam nezinot, no kā. Mediķi man sniedza palīdzību, un pēc tam es atkal varēju strādāt. Par sevi jokojām, ka, tumsā izģērbjoties, mēs spīdam. Šodien daudzu vairs nav dzīvo vidū.
— Vai iebilst mēģinājāt?
— Štābā katru vakaru vajadzēja ziņot, cik lielu apstarojuma devu esam saņēmuši, reizi nedēļā datus apkopoja, taču patiesībā pārskatos ierakstīja mazāk. Par to sarunā pateicu Černobiļas kara apgabala priekšniekam, taču par “mutes palaišanu” mani norīkoja darbā tehnikas parkā un piedraudēja, ka es agrāk par pusgadu mājās netikšot. Savas mēles dēļ dzīvē daudzkārt esmu cietis, bet taisnību vienmēr pasaku. Tomēr pusgadu tur nepaliku — kad saslima rotas komandieris, mani norīkoja viņa vietā un bija atkal jābrauc zonā.
Palīdz “Transfer
faktors”
— Kā starojums ietekmēja veselību pēc Černobiļas?
— Spēka kļuva arvien mazāk, sākās problēmas ar sirdi, mežonīgi sāpēja galva, lauza kaulus. Reiz darbā noģību, un mani bezsamaņā aizveda uz slimnīcu. 1996. gadā piešķīra trešo invaliditātes grupu, un slimnīcā man vajadzēja ārstēties ik pēc pusgada. Kļuvu gandrīz vai par “slimnīcas inventāru”. Ārsti gribēja piešķirt otro invaliditātes grupu, bet tad nedrīkstētu strādāt, taču man ļoti patīk darbs, ko daru.
— Vai ar veselības problēmām varējāt samierināties?
— Tas bija smagi — man nedaudz virs trīsdesmit, bet biju kā vecis, spēka pietika līdz pusdienlaikam, nevarēju vairs fiziski neko daudz pastrādāt. Radiācija bojā imūnsistēmu un orgānus, radās arī audzējs. Apzinājos savus spēkus un centos nedarīt sev pāri, meklēju tautas medicīnas līdzekļus, lai nevajadzētu veikt operāciju un lietot tik daudz ķīmisko preparātu. Uzzināju par “4Life” ražoto dabīgo produktu “Transfer faktors”, to lietoju jau divus gadus. Sākumā neticēju, ka palīdzēs. Vispirms tas mani izglāba no saaukstēšanās sekām, vēlāk pazuda pastāvīgās locītavu, galvas un sirds sāpes, samazinājās holesterīna daudzums asinīs un radās enerģija, kuras pirms tam pietika tikai līdz pusdienai. Operācija vairs nebija nepieciešama! Stradiņos brīnījās, kur palicis audzējs. Kā preparāta pastāvīgais lietotājs biju seminārā Pēterburgā un rūpnīcā ASV iepazinu ražošanas procesu.
Kādam tas bija jādara
— Vai pēc pieredzētā jūs tagad bēgtu no Černobiļas?
— Man ir divējādas izjūtas. Protams, labāk būtu saglabāt veselību un bēgt, tomēr toreiz par izvairīšanos draudēja kara tribunāls. No otras puses, kādam tas bija jādara, lai glābtu citus, tomēr avārijas sekas varēja novērst, saudzējot cilvēkus, daudz ko varēja darīt ar tehniku, nedzenot cilvēkus drošā nāvē. Japāņi piedāvāja savu palīdzību, tomēr krievi atteicās, jo gribēja būt gudrāki un centās slēpt notikušā patiesos apmērus.
Sniegbaltīte un
septiņi rūķīši
— Ko darījāt, kad atgriezāties mājās?
— Pēc Černobiļas mani no kolhoza “brīvprātīgi — piespiedu kārtā” pārcēla darbā par kompartijas komitejas instruktoru, šis darbs man nepatika. Iestājos Viļņas augstākajā partijas skolā, bet sapratu, ka tas nav domāts man — ar muldēšanu nevaru maizi pelnīt, nav pieņemami strādāt pēc principa: kad aiztaisi muti, darba vieta ir sakārtota, un tu vari doties mājās. Tad biju Komunālo uzņēmumu kombināta priekšnieks. Vēlāk sāku nodarboties ar privātbiznesu, bet nepaveicās, un tad kolēģim radās ideja ražot kardānus. Bijām pēc pieredzes sadarbības partneru rūpnīcās Vācijā un Zviedrijā, nopirkām lietotas iekārtas un pēc vācu tehnoloģijas Aizkrauklē sākām ražot kardānus. Nu jau darbojamies desmit gadu un esam lielākie kardānu ražotāji Latvijā. Tā kā varam paveikt vairāk, meklējam sadarbības iespējas arī citās valstīs. Eiropā ir ap 200 darbnīcu, kurās ražo kardānus.
— Cik darbinieku ir jūsu ražotnē?
— Sniegbaltīte un septiņi rūķīši — grāmatvede un seši cilvēki ar tehnisko izglītību.
Patīk jaunrades
process
— Ar ko kardāni tā pievelk?
— Ar jaunrades procesu, lai gan viss it kā ir izzināts. Kardāns pārvada griezes kustību no motora uz riteņiem, un, ja, piemēram, jāsavieno ārvalstīs ražots traktors ar padomju laika lauksaimniecības tehniku, ir jāizdomā kas jauns.
— Par kuru pasūtījumu bijis vislielākais gandarījums?
— Gandarījums ir vienmēr, kad esi ko izdomājis un tas tiešām darbojas, apliecinot, ka domu gājiens bijis pareizs. Tās ir nestandarta konstrukcijas, piemēram, pagājušajā gadā izgatavojām kardānus Daugavpils attīrīšanas iekārtu atkritumu cieto frakciju smalcinātājiem. Līdz tam kaut kas tāds nebija darīts. Esam taisījuši kardānus arī visām 14 “OScar” automašīnām, kas tapušas Andra Dambja darbnīcā Ogrē. Vienmēr ir prieks, kad “OScar” automašīnas ar mūsu kardāniem Dakaras rallijā iztur slodzi un nobrauc līdz galam. Pirmo reizi gan bija neliels uztraukums: televīzijā parādīja Latvijas “OScar” automašīnu, bet nākamajā kadrā — salauztus kardānus, taču tie, par laimi, bija no citas valsts automašīnas. Veicam arī citus darbus — restaurējam automašīnu asis, remontējam riepas, mazgājam automašīnas.
Aizrauj autorallijs
— Kāpēc esat pievērsies tieši tehnikai, automašīnām?
— Skolas direktore kādreiz gribēja mani izskolot par fiziķi, matemātiķi, bet es izvēlējos mehanizāciju, jo tēvs un kādu laiku arī māte bija traktoristi. Dzelži mani interesējuši jau kopš bērnības. Esmu piedalījies sacensībās ar mopēdu, motocikliem un līdz Černobiļas laikam nopietni nodarbojos ar autosportu — biju sporta meistara kandidāts autorallijā. Kas ir paostījis rallija gaisu, tas ir “slims” uz mūžu, jo tajā gaisotnē var “atslēgties” no visa pārējā, esi fiziski noguris, bet gūsti jaunus spēkus darīt ko citu. Pēc Černobiļas veselības problēmu dēļ no profesionālā rallija nācās atteikties, tas bija smagi. Tomēr abi ar dēlu esam piedalījušies amatieru rallijos.
— Vai rallijā esat piedzīvojis arī avārijas?
— Nē, jo tad vairāk koncentrējos braucienam. Tomēr ikdienā gan trīs reizes automašīna bija uz jumta. Vienreiz pavasarī pārvērtēju savus spēkus un, domājot, ka neiebraukšu kokā, attapos grāvī, citreiz centos izvairīties no pretimbraucošās automašīnas, bet mans auto apgāzās uz jumta. Tomēr visas trīs reizes klāt stāvējis sargeņģelis.
— Jums patīk arī makšķerēt…
— Man patīk vasarā šad tad ar makšķeri atpūsties upes krastā, tomēr neesmu kaislīgs makšķernieks. Lielākais loms bijis karpa. No Pripetes upes makšķernieki gan vilka milzīgas zivis, tomēr ēst tās nedrīkstēja.
