— Esmu mainīgais Ūdensvīrs, nespēju nostāvēt uz vietas un samierināties ar esošo situāciju, ja tā nav man labvēlīga. Mīlu sevi, jo zinu, ka tikai tā arī no citiem var sagaidīt mīlestību. Uz Aizkraukli pārnācu no Jūrmalas un četru gadu laikā, dzīvojot šajā pusē, ar entuziasmu ietekmēju cilvēkus sev līdzās, — saka Sarmīte Upīte.
Vārds, uzvārds: Sarmīte Upīte.
Dzimšanas vieta un laiks: Rīga, 1946. gada 17. februāris.
Izglītība: studējusi Maskavas tirdzniecības institūtā.
Nodarbošanās: pensionāre.
Ģimene: atraitne, divi bērni — Romualds un Hedviga.
Vaļasprieks: dārzkopība, dejošana, nūjošana, krustvārdu mīklu risināšna.
Horoskopa zīme: Ūdensvīrs.
Gribējās komfortu
— Bijāt jūrmalniece, kļuvāt par aizkrauklieti. Kāpēc tā?
— Tiem, kuri Jūrmalā ierodas tikai uz vienu dienu, šķiet, ka ir liela laime tur dzīvot, bet man, pavadot 30 gadu, ļoti gribējās mainīt vidi. Kad vienā rudens dienā apciemoju dēlu, kurš dzīvo netālu no Aizkraukles, braucot pa Spīdolas ielu, ieraudzīju skaistās dālijas ielas malā, un pilsēta tik ļoti iepatikās, ka nolēmu pārcelties uz šejieni. Pirms Jūrmalas dzīvoju Rīgā, Purvciemā. Kādu rītu pamodos, un vīrs man saka: — Paskaties pa logu — virs Rīgas biezs putekļu mākonis. Tas arī pielika punktu manai izvēlei pārcelties uz Jūrmalu. Ar laiku dzīve kļuva dārgāka, gribējās mazāk steigas apkārt. Aizkraukle ir ļoti tīkama vieta — Daugavas tuvums, skaista daba, viss, lai dzīvotu, tikai aukstuma problēma dzīvoklī nedeva mieru. Gribējās komfortu. Sēžot šobrīd trešā stāvā virtuvē, jūtos kā lauku mājās, ir silti, mājīgi. Agrāk, kad ārsienas nebija siltinātas vējš pūta cauri, bija drēgns. Zināju, ko nozīmē nosiltināta māja, ieguvums uzreiz ir jūtams. Par to centos pārliecināt mājas iemītniekus. Iznāca, ka, vēloties labumu sev, arī pārējie ir ieguvēji.
Vispirms jānotic sev
— Aizkrauklē esat mājas vecākā. Kā par tādu kļuvāt?
— Jau Jūrmalā biju tādā pašā amatā 147 dzīvokļiem mājā. Aizkraukles mājā ir tikai 70 dzīvokļu. Zināšanas, kā to darīt, bija, tāpēc arī uzņēmos šo darbu. Cilvēki ir dažādi, un visiem labs nebūsi, bet vienmēr ir tādi, kuru labie vārdi paceļ mani pāri negācijām. No viņiem plūst patiesa mīlestība. Un tiem, kuri sākumā noskaņoti negatīvi, neatbildu ar to pašu. Dzīvē bijuši gadījumi, kad cilvēks, kurš licies lielākais nelabvēlis, vēlāk smaidīdams nāk pretī. Labestība vienmēr rada labestību. Sliktās lietas atstāju dvēseles dziļumos, necilāju. Laiks vēlāk visu noliek vietā. Ja cilvēks ir spējīgs mainīties, agri vai vēlu tas ar viņu notiks, ja nē — acīmredzot mums nav pa ceļam.
Cilvēki negrib būt par māju vecākajiem. Tie, kuri par tādiem kļūst, bieži vien nespēj pārliecināt iedzīvotājus par pārmaiņu nepieciešamību. Vispirms ir jānotic sev. Bez šīs ticības labāk vispār nesākt. Tas ir vienkārši, tāpat kā viss šajā dzīvē, tik cilvēkam pašam tendence ir visu sarežģīt.
— Vai pēc siltināšanas projekta sāksiet ko citu?
— Zinu, ka nevarēšu nosēdēt dīkā. Kaut kas man jau padomā. Ja es nebūtu pensionāre, diez vai ķertos pie kaut kā tāda. Tas ir kā psiholoģes darbs — runāt ar katru cilvēku, mājas iedzīvotāju, pārliecināt. Ja ir kāds skeptiķis, labāk satikties, izrunāt radušos situāciju, pat lūgt piedošanu, ja jūtu, ka taisnība ir manā pusē. Tādējādi es noņemu smagumu no sevis. Ja tas otrs joprojām dusmīgs, tā ir viņa darīšana, es dusmu smagumu no sevis esmu noņēmusi un varu dzīvot tālāk. Pozitīvi domāt ir grūtāk, bet bez tā es būtu pārvērtusies par īgņu.
Palīdz skats no malas
— Ja jūs būtu aizkraukliete kopš dzimšanas, vai arī tad uzņemtos darīt to pašu?
— Noteikti negaidītu tik ilgi, jau agrāk būtu sākusi. Reiz domāju manīt zemi Bebros pret kādu māju. Bet tad radās siltināšanas iespēja — domāju, jāpamēģina. Laikam tas man raksturā — nerimstošais izzināšanas gars. Manai horoskopa zīmei raksturīgi kaut ko meklēt, kā jau ūdens — visu laiku kustībā. Vai vietējiem būtu grūtāk sākt pārmaiņas? — Domāju, ka nē. Nedarīšana drīzāk rodas no nezināšanas. Varbūt man, ienācējai, ir vieglāk. Mājās pārnākot, cenšos norobežoties no negācijām, mierinu sevi, ka neko sliktu nedaru, vēlos, lai būtu labāk. Un šobrīd, redzot darba augļus, pašlepnums, protams, pieaug.
— Vai tomēr gribētu dzīvot privātmājā?
— Nekad nesaki “nekad”, es vēl varu mainīt domas. Ir arī brīži, kad rokas nolaižas. Dzīvē jau tā iekārtots — kā pa viļņiem, vienā brīdī tā ceļ uz augšu, citā nolaiž lejā. Ja visu laiku kāptu tikai augšup, mēs neapzinātos to, pierastu.
Bērnus taču nepērk veikalā
— Valda uzskats, ka īsti draugi var būt tikai daži. Jūs domājat līdzīgi?
— Domāju, ka draugu var būt daudz. Tikai man nepatīk tā ilgā sēdēšana, garā runāšana. Mājās patīk būt vienai — lasīt, kaut ko darīt, bet pastāvīgi būt kompānijā ar kādu — tas nogurdina. Ja diviem cilvēkiem dzīvē nesaskan, uzskatu, ka nevajag vilkt garumā neizdevušās attiecības. Dzīve ir pārāk īsa. Es sevi nenomoku ar domām, kas būs pēc nāves. Ticu, ka būs labi. Atceros, bērnībā uz vecākiem biju apvainojusies. Māte gaidīja bērniņu, man toreiz bija kādi seši gadi. Tēvs krāja naudu un teica, ka tā būs brālītim, jo mazus bērnus nopērk veikalā. Pēc tam, kad uzzināju, ka bērni piedzimst nevis viņus nopērk, biju dusmīga par meliem.
“Krustenes” palīdz neiesūnot
— Cilvēki kļūst arvien pesimistiskāki un dusmas izgāž apkārtējiem. Kāda ir jūsu recepte šim grūtajam laikam?
— Laiks dziedē visu, un pārmetumus, citu dusmas nav jēgas ņemt vērā. Lai cilvēki ārdās, paies laiks, viss nostāsies savās vietās. Arī man šad tad uznāk dusmas, esmu gatava iet un bārties. Nogaidu, apdomāju turpmāko rīcību. Ar laiku dusmas norimst. Tās vairot nav vērts.
— Ģimene, darbs, sabiedrība — kā jūs sadalāt prioritātes?
— Tikai pēdējos gados sāku domāt par šīm lietām. Jaunības gados darbs bija pats par sevi, kaut kā mācējām sadalīt uzmanību gan mājām, gan sabiedrībai. Ar šodienas prātu nesaprotu, kā mēs, sievietes, ar to visu tikām galā.
Stresu noņemu strādājot dārzā. Zeme paņem visu negatīvo. Diemžēl gados, kopš esmu Aizkrauklē, lielāko daļu laika aizņēma mājas siltināšanas projekts — dokumentu kārtošana, iedzīvotāju uzrunāšana. Dārziņam laika neatlika.
Lai izkustētos, meklēju dažādas aktivitātes, piemēram, nūjošanu. Skriet ne visai patīk, bet, ejot lēnām, kustinot rokas, līdzi kustas viss organisms. Pēc nodarbībām jūtos lieliski. Esmu kļuvusi par šī sportaveida fani. Arī citiem ieteiktu pamēģināt. Dejoju arī kolektīvā “Jautrās vecmāmiņas”. Vakaros televizors ieslēgts tikai fonam, labāk patīk nodarbināt prātu, risinot “krustenes” (krustvārdu mīklas — aut.). Tas attīsta domāšanu, palīdz “neiesūnot”. Nākas atcerēties vārdus, kuri, liekas, sen jau aizmirsti, bet, regulāri risinot mīklas, atmiņa uzlabojas.
Citi par Sarmīti Upīti
Asja Gailīte,
Spīdolas ielas 10. nama iedzīvotāja
— Ar viņu kā mājas vecāko esmu ļoti apmierināta. Viņa cenšas, un darbs nepaliek bez rezultātiem. Mājas iedzīvotāji par siltināšanu gadiem ilgi runāja, interesējās, bet nekas netika darīts. Atnāca Sarmīte, visiem izstāstīja, paskaidroja un neilgā laikā nokārtoja šo lietu.
