Aizkrauklē notikušajā seminārā-diskusijā “Bēgļi Latvijā un pasaulē” biedrības “Patvērums “Drošā māja”” speciālisti stāstīja par pieredzi darbā ar imigrantiem. Savukārt par savu pieredzi, dodoties bēgļu gaitās, vēstīja imigrants no Irākas un kurdu ģimene no Sīrijas — vecāki ar meitu un diviem dēliem. Tulka pienākumus veica ēģiptietis, kurš Latvijā dzīvo jau 13 gadu.
Interese no pieciem novadiem
Piedalīties seminārā bija aicināti pašvaldību speciālisti, izglītības iestāžu pārstāvji, policisti, sociālie darbinieki, nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji, kuri sniedz pakalpojumus iedzīvotājiem. NVO “Patvērums “Drošā māja”” sabiedrisko attiecību speciāliste Rasa Saliņa informē, ka seminārā-diskusijā piedalījās 18 valsts, pašvaldību iestāžu un NVO pārstāvji no Aizkraukles, Pļaviņu, Jaunjelgavas, Krustpils un Salas novada. Pasākuma mērķis bija paplašināt pašvaldību institūciju speciālistu, iedzīvotāju un kopumā sabiedrības zināšanas par aktuālajiem migrācijas procesiem, patvēruma sistēmu, bēgļu un personu ar alternatīvo statusu uzņemšanas un integrācijas jautājumiem Latvijā.
Semināru vadīja pieredzējuši jomas profesionāļi no biedrības “Patvērums “Drošā māja”” — tās vadītāja un sociālā darbiniece Sandra Zalcmane, juristi un klientu konsultanti Gita Miruškina un Alvis Šķenders.
Apmeklē sporta halli un muzeju
Lektori stāstīja par biedrības pieredzi darbā ar imigrantiem, tajā skaitā patvēruma meklētājiem, bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu, par projekta “Informācijas centrs imigrantiem” laikā īstenotajām aktivitātēm, esošajiem pakalpojumiem un citiem jautājumiem.
Todien Aizkrauklē viesojās arī patvēruma meklētāji no Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki”. Vispirms viņiem tika nodrošināta iespēja iepazīt Aizkraukles pilsētu un tās infrastruktūru — viesi apskatīja pilsētu, apmeklēja Aizkraukles sporta halli, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, bet pēc tam tikās ar semināra dalībniekiem.
“Seminārā gan patvēruma meklētāji, gan dalībnieki noskaidroja sev interesējošos jautājumus,” stāsta Rasa Saliņa. “Dalībnieki visvairāk vēlējās zināt, kāpēc šie cilvēki bija spiesti pamest savu mītnes valsti, kāda bija viņu nodarbošanās, profesija, kāpēc viņi izvēlējās braukt un sākt dzīvi Latvijā.”
Mītnes zemē šuva kāzu kleitas
“Tas bija ļoti vērtīgs, labi noorganizēts seminārs,” atzīst Pļaviņu novada jauniešu iniciatīvu centra “Ideja” vadītāja Ināra Upeniece. “Guvu ieskatu par patvēruma sistēmu Latvijā un izpratni par dažādu terminu pareizu lietojumu, piemēram, kas īsti ir trešo valstu valstspiederīgais, bēglis, persona ar alternatīvo statusu, termiņuzturēšanās vai pastāvīgo uzturēšanos atļauju saņēmis imigrants, kādas ir patvēruma meklētāju, bēgļu un personu ar alternatīvo statusu tiesības un pienākumi.
Lektori norādīja, ka jebkurā sarunā jāpievērš uzmanība savas balss tonim, žestiem, kas var liecināt par mūsu attieksmi. Patīkami, ka tas nebija pasākums ķeksīša pēc — lektori patiešām centās, lai klausītāji viņu teikto izprastu un atcerētos. Varēja redzēt, ka ar bēgļiem strādā profesionāļi, kuri labi pārzina sava darba jomu un viņiem reāli palīdz tikt galā ar daudzām lietām. Seminārā piedalījās arī divu bēgļu ģimeņu pārstāvji, kuri aicināja mūs izprast to, ka viņi ir aizbēguši no kara briesmām, atstājot pilnīgi visu. Vienai bēgļu ģimenei bijis savs bizness — kāzu kleitu šūšana, par to ieskatu varēja gūt no rādītajām fotogrāfijām. Tomēr māc bažas par to, ka ne visi patvēruma meklētāji pie mums ierodas ar labiem nodomiem, uztrauc tas, ka mūsu kultūras ir tik atšķirīgas. Būtu labi, ja šādus seminārus varētu sarīkot katrā pašvaldībā — trīs stundas, tas nav daudz, bet krasi izmaina attieksmi pret bēgļiem.”
“Patvēruma likumu iepriekš jau biju studējusi, normatīvie akti man ir zināmi, tādēļ visvērtīgākā šķita tikšanās aci pret aci tieši ar patvēruma meklētājiem,” stāsta Pļaviņu novada pašvaldības policijas priekšniece Zane Grīnberga. “Tā nebija pirmā tikšanās ar bēgļiem, šopavasar Rīgā bija seminārs par bēgļu jautājumu, tajā piedalījās arī Norvēģijas vēstnieks, kā arī patvēruma meklētāji. Ne toreiz, ne tagad man pret viņiem negatīva attieksme nav bijusi. Gluži otrādi — radies pat pozitīvs priekšstats. Viņi cenšas līdzināties mūsu cilvēkiem, iekļauties vidē, piemēram, Aizkraukles seminārā sīriešu ģimenes sieviete stāstīja, ka, būdama Latvijā, speciāli balina matus, lai līdzinātos vietējām sievietēm. Sīrijā viņa to nekad nav darījusi. Arī ģērbšanās stils ir līdzīgs mūsējam. Nedomāju, ka viņi vēlētos mums uzspiest savas tradīcijas. Abu ģimeņu pārstāvji seminārā stāstīja, ka bijuši labi nodrošināti, tomēr dzīvība ir svarīgāka, un tas licis doties bēgļu gaitās.” ◆
