Pirmdienas vakarā pie kāda no Spīdolas ielas 14. mājas dzīvokļiem Aizkrauklē zvanīja divas sievietes. Esot atnākušas pārbaudīt, cik silti dzīvoklī ir radiatori. Un dzīvokļa saimniece, astoņdesmitgadīga kundze, atslēgusi durvis un ielaidusi abas dzīvoklī.
Apmēram tā sākās aizkrauklietes Ludmilas kundzes stāsts par kārtējo krāpšanas mēģinājumu. Abas sievietes, kuras savā lētticībā dzīvoklī ielaida sirmā māmuļa, apgalvojušas, ka ieradušās no sociālā dienesta nolūkā palīdzēt. Viena no viņām pat esot atbraukusi no Vācijas, lai no kaut kāda fonda sniegtu palīdzību trūcīgajiem iedzīvotājiem. Tā, kura uzdevusies par sociālo darbinieci, ticamības pastiprināšanai nosaukusi gan dzīvokļa saimnieces saņemamās pensijas apmēru, gan to, cik reižu viņa ārstējusies slimnīcā. Tūlīt gan arī vaicājusi, vai pensionārei Ņinas kundzei ir kādi iekrājumi. Pensionāre vaļsirdīgi izstāstījusi, ka nekādu iekrājumu nav, jo vai visa pensija jāiztērē par zālēm un maksājumiem par dzīvokli. Rādījusi atsūtītos rēķinus un ārsta izrakstītās receptes.
Tad atnācējas zaudējušas interesi par pensionāri un atteikušas: ja iekrājumu nav, tad palīdzēt nevarēšot, jo, lai saņemtu pabalstu, vispirms esot noteikta summa jāiemaksā. Piemēram, augšstāva kaimiņienei viņas jau palīdzējušas: pensionāre iemaksājusi 500 latu, un Vācijas fonds piešķīris vēl 1000 latu, un tagad viņai esot jau pusotra tūkstoša. Ņinas kundze, protams, nožēlojusi, ka nav naudas, ko iemaksāt, bet neko nevarējusi darīt. Kad nākamajā dienā viņa apvaicājusies kaimiņienei par lielo guvumu, izrādījies, ka pie viņas nekādu apmeklētāju nav bijis un viņa iekrājumus mājās neglabājot.
Sirmā pensionāre par notikušo izstāstīja meitai, un viņa, savukārt, piezvanīja “Staburagam”. Šis ir kārtējais stāsts par krāpniecēm, kuras mēģina piemuļķot vecus cilvēkus, izmantojot viņu naivumu un lētticību. Par tādiem gadījumiem jau neskaitāmas reizes ir rakstīts, arī “Staburagā”, rādīts televīzijā, tomēr vecie cilvēki joprojām “uzkāpj uz tā paša grābekļa”. Šoreiz Ņinas kundze noticējusi stāstītajam, jo svešinieces precīzi zinājušas viņas pensijas apmēru un slimnīcā pavadīto reižu skaitu. Tas nozīmē, ka krāpniecēm ir savi informācijas avoti vai viņas prot veikli izmantot “caurumus” valsts un pašvaldību datubāzēs.
Ieteicu abām aizkrauklietēm par notikušo informēt policiju. Ir zināms krāpnieču izskats un valodas prasme — viena no viņām runājusi gan latviski, gan krieviski. Savukārt “Staburaga” lasītājiem kārtējo reizi atgādinām: neielaidiet savās mājās svešus cilvēkus, nepārbaudot viņu identitāti, un pastāstiet par piesardzības lietderību saviem vecākiem, vecvecākiem. Šoreiz viss beidzās labi, jo Ņinas kundzei nebija naudas, taču, ja tikko būtu saņemta pensija, kas zina, vai viņai no tās kas būtu palicis pāri.
