Gunas Mikasenokas
teksts un foto
Juris Balinskis ir jaunietis, kurš dzīvo Aizkrauklē un lolo sapni izveidot ratiņbasketbolistu ko-mandu. Viņu pirmo reizi pamanīju Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolas audzēkņu vidū — būdams ratiņkrēslā, viņš apmeklēja nodarbības, pie skolas aktīvi par kaut ko diskutēja un jokoja ar vienaudžiem. Liela uzņēmība, dzīvesprieks un optimisms — toreiz nodomāju. Viņa apņēmība izpaužas darbos — šajās dienās sākusies balsošana biedrības “Labie darbi” projektu konkursā — ikviens līdz 31. martam bez maksas var nobalsot par jauniešu biedrības “Galaktika” un Jura Balinska projekta pieteikumu — viņš un domubiedri ļoti vēlas iegūt 3175 eiro lielu finansējumu viena profesionālā ratiņbasketbola krēsla iegādei. Katrs var nobalsot trīs reizes — portālā draugiem.lv, mājaslapā labiedarbi.lv, kā arī inbox.lv, atverot e—pastu un sameklējot sadaļu “labiedarbi.lv”.
Aicina visus balsot
— Aizkraukles zvaigžņu komanda jauniešiem ratiņkrēslā — tāds ir projekta pieteikums. Kā radās ideja izveidot komandu?
— Ideja man bija jau sen — kad vēl mācījos Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā un braucu trenēties uz stadionu. Kad par savu ieceri nesen ieminējos Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā, saņēmu ļoti lielu atbalstu — centra vadītāja Sarmīte Kruglova, Aizkraukles bērnu un jauniešu centra interešu izglītības skolotāja Inguna Juhņeviča un novada pašvaldības jaunatnes lietu speciāliste Silvija Brīgere sacīja, ka ideju noteikti vajag īstenot un man palīdzēs. Ar Ingunas Juhņevičas atbalstu tapa pieteikums biedrības “Labie darbi” projektu konkursam. Aicinu visus ideju atbalstīt balsojot un par to paziņot arī draugiem un radiem. Ja visi aktīvi balsos, mums ir izredzes iegūt finansējumu.
Spēlē Jūrmalā
— Vai pieteikumā ievietotajā fotoattēlā redzama jūsu komanda?
— Nē, bet tādi mēs varētu būt. Fotogrāfijā redzama ratiņbasketbolistu komanda, kurā divus gadus spēlēju arī es, kad mācījos profesionālajā skolā Jūrmalā. Tā bija Sociālās integrācijas valsts aģentūras komanda. Esmu bijis arī treniņnometnē Jelgavā un vienu nedēļu starptautiskajā nometnē Beļģijā. Tur bija intensīvi treniņi. Pārsteidza, ka citās valstīs pat 13 gadu veci bērni ratiņkrēslos bija jau ļoti labi sagatavoti. Pagājušajā gadā jaunatnes apmaiņas projektā Itālijā satiku kādu Itālijas izlases spēlētāju ratiņkrēslā. Citās Eiropas valstīs ratiņsportu ļoti atbalsta, bet Latvijā valsts atbalsta tam nav. Cilvēki ir pārsteigti, ka arī ratiņkrēslā var spēlēt basketbolu.
— Kādu profesiju skolā apguvāt?
— Gribēju apgūt datortehniku, taču skolā nevarēja nokomplektēt grupu, tādēļ pievienojos elektrotehnikas montētāju grupai, lai gan tas pārāk neinteresēja, bet grāmatvedība pavisam nepatika. Prakse pusgadu mums ilga “Latvenergo”, tā gan bija interesanta. Ieguvu tiesības strādāt ar ierīcēm līdz 1000 voltiem, bet ikdienā zināšanas nevaru izmantot. Pēc tam iestājos Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā.
““Zāģus” nemeklēju”
— Kā iejutāties?
— Ļoti labi, ātri iepazinos ar skolasbiedriem. Pagājušajā gadā skolu pabeidzu. Man patīk sabiedrība, visur piedalīties, tādēļ iesaistījos arī Bērnu un jauniešu centra jauniešu biedrībā “Galaktika”. Kad pagājušajā vasarā apmaiņas projektā “Visi uz klāja!” pie mums viesojās citu valstu jaunieši, kopīgi iestudējām ludziņu, kurā es tēloju karali. Man ir arī citi vaļasprieki.
— Kādi?
— Rakstu dzejoļus. Divas klades gan pie manis vairs nav atgriezušās — iedevu tikai palasīt… Man nepatīk rakstīt par puķītēm un mākoņiem, bet gan skarbi un patiesi par to, ko domāju. Šo to var palasīt manā profilā draugiem.lv.
— Tur redzēju arī adījumus, spilvenus, šalles.
— Raiskuma internātpamatskolā skolotāja man iemācīja adīt, tamborēt, izšūt, šad tad padarbojos. Bet visvairāk man interesē datorlietas. Patīk arī pastrinkšķināt ģitāru.
— Kāda mūzika patīk?
— Elektroniskā. “Zāģus” nemeklēju, bet tādu elektronisko mūziku, kurā izpaužas jūtas, ir emocijas.
“Mans ceļš uz
ratiņbasketbolu…”
— Cik Latvijā ir ratiņbasketbolistu komandu?
— Zinu trīs — Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā. Kādreiz bija arī Cēsīs, Tukumā un Kuldīgā, taču dažādu iemeslu dēļ tās ir izjukušas, lielākoties finansējuma trūkuma dēļ. Latvijas ratiņbasketbolistu komandu sastāvs lasāms Latvijas Ratiņbasketbola sporta federācijas mājaslapā www.ratinbasketbols.lv, tajā ir ievietotas arī komandu fotogrāfijas.
— Latvijā tas ir diezgan jauns sportaveids?
— Pasaulē un Eiropā ratiņbasketbols cilvēkiem ar invaliditāti ir viens no populārākajiem sportaveidiem, bet plašāk tas ir pazīstams kopš 2004. gada. Ir izveidota arī Latvijas izlase, kura piedalās Eiropas čempionātos. Piemēram, Latvijas ratiņbasketbola komanda “Rīga” nesen ir atgriezusies no Lietuvas pilsētas Anīkščiem, kur Lietuvas čempionāta pirmā posma sacensībās izcīnīja trešo vietu. Šī bija pēdējā spēku pārbaude pirms starta Eiropas kausa sacensībās Austrijā.
— Cik sen pats esat ratiņkrēslā?
— Kopš bērnības. Man par šo sportaveidu radās interese, kad mācījos Raiskuma sanatorijas internātpamatskolā.
— Internetā atradu ziņu, ka 2009. gadā Latvijas skolēnu darbu konkursā “Sports manā skolā un Latvijā” 5. — 9. klases skolēniem 68 autoru konkurencē par labāko atzīts Raiskuma sanatorijas internātpamatskolas 9. klases audzēkņa Jura Balinska domraksts “Mans ceļš uz ratiņbasketbolu…”. Vai atceraties, ko rakstījāt?
— Protams, jo tā laika izjūtas nevar aizmirst. Sacerējumā rakstīju, ka pirmo reizi basketbola bumbu paņēmu rokās, kad mācījos Raiskuma skolas 4. klasē, arī citi bērni bija ar īpašām vajadzībām. Toreiz nodomāju, ka tas man ir par grūtu un uz nodarbībām vairs neiešu. Tomēr pēc nedēļas mani atkal vilktin vilka uz zāli, uz ratiņbasketbolu. Skolotāja ļoti prasmīgi skaidroja, ka viss jāsāk no pamatiem, ka tas nebūs viegli, būs vajadzīga pacietība, izturība un milzīgs darbs.
No prieka raud abi ar skolotāju
— Tā arī bija?
— Jā, es ilgi mācījos vadīt bumbu uz vietas un kustībā. Kad bumba man klausīja aizvien vairāk, jutu gandarījumu. Tomēr nākamais solis bija daudz grūtāks un arī sāpīgs — mācoties piespēles, bumba trāpīja pa seju, pa rokām, un pirksti dažkārt sāpēja tā, ka nevarēju tos pakustināt. Ilgu laiku man bija puni un zilumi. Treniņš pēc treniņa, un traumu bija arvien mazāk, bet basketbols sāka patikt arvien vairāk. Uz zāli devos arī viens pats, trenējos patstāvīgi katru brīvu brīdi. Rokas bija cietušas līdz pat asinīm, bumba manus nagus bija saīsinājusi līdz ādai… Tomēr man bija mērķis — spēlēt ratiņbasketbola komandā un piedalīties sacensībās. Es gribēju pierādīt, ka varu.
— Tas izdevās?
— Kad pēc vairākiem mēģinājumiem es pirmo reizi mūžā iemetu bumbu īstajā grozā, man acīs saskrēja asaras. Tādas izjūtas ir neaizmirstamas. Redzēju, ka raud arī mana skolotāja. Prieks bija tik liels, ka mēs raudājām divatā. Ilgā cīņa nebija veltīga — es varēju bumbu iemest grozā! Šī apziņa man deva spēku un iedrošināja: “Juri, tu to vari!”.
— Kas notika tālāk?
— Sāku trenēties vēl cītīgāk un vēlāk piedalījos arī sacensībās. Kad skolā notika Baltijas valstu draudzības forums, spēlēju komandā. Tas tiešām bija vareni un man ļoti patika. Skolotāja sacīja — ja man pietiks neatlaidības un uzņēmības, tad dzīvē tikšu tālu. Es tam ticēju toreiz un ticu arī tagad. Tas nekas, ka man jāsēž ratiņkrēslā.
— Vai pārvietoties pa Aizkraukli ratiņkrēslā ir viegli?
— Visādi, īpaši grūti ir ziemā, kad kārtīgi nenotīra trotuārus — apakšā ledus, virsū sniegs un smiltis, tad nu “spolē” uz vietas. Bruģētie trotuāri vietām ir kļuvuši viļņaini, daudzviet pārāk augsti ir trotuāra un ielas savienojumi. Reizēm, braucot pa pilsētu, šķiet, ka “lidošu”. Daudz kur varu iekļūt, tomēr nav iespējams tikt bibliotēkā, pastā. Man ļoti patīk izbraukt gar Daugavas krastu, tomēr tas ir diezgan grūti — taciņas aizaugušas, tās vajadzētu atjaunot. Grūti nokļūt stadionā.
Pirmā tikšanās jau šosvētdien
— Kur Aizkrauklē trenēsieties?
— Novada sporta centrā, tur ir ideāli apstākļi. Pirmā tikšanās būs šosvētdien.
— Vai spēlētājus jau esat apzinājis?
— Komandā jābūt vismaz pieciem spēlētājiem, tajā varētu būt Gunvalds, Dainis, Nauris, Gatis un es. Aicinu pieteikties visus cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ar kustību traucējumiem un citus interesentus, kas vēlētos mums pievienoties. Man var rakstīt e — pastā: rbazk@inbox.lv.
— Būsiet treneris?
— Negribētu sevi par tādu saukt, bet pirmās iemaņas ierādīšu.
“Titānikam” ir jāpeld
— Kā trenēsieties, ja jums nav profesionālo ratiņkrēslu?
— Tie, protams, ir vislabākie, bet ļoti dārgi, viens maksā ap 3000 eiro, tādēļ sākumā iztiksim ar parastajiem. Varbūt mums varētu ziedot kāds vietējais uzņēmums, mēs priecātos, ja varētu iegādāties kaut lietotus profesionālos sporta ratiņkrēslus. Ļoti ceru, ka ar Ratiņbasketbola sporta federācijas izpilddirektora Aigara Miklāva atbalstu komandai iegūsim sporta ratiņkrēslus no Valsts tehnisko palīglīdzekļu centra. Tie nav domāti basketbola spēlēšanai, tomēr spēlēt var. Ja šo “titāniku” iekustināsim, tas aizpeldēs, mūsu ceļā aisbergiem nav vietas. Ja būs globālā sasilšana — apkārtējo atbalsts, visi aisbergi pazudīs. Pašlaik tādu “sasilšanu” jūtam — paldies visiem, kuri mūs atbalsta, uzmundrina, palīdz, iedvesmo! Jādarbojas, kamēr ir interese. Ja tā zudīs, otrreiz ar tādu entuziasmu ko sākt neizdosies, par to esmu pārliecinājies. Nevar tik labi pat atkārtot vienu un to pašu. Ja ir vēlme darboties un izdevība — tā arī jāizmanto. ◆
