Aizkraukles novada sociālā centra telpās notikušajā konkursā par “Lieliskākās vecmāmiņas” titulu piedalījās piecas vecmāmiņas. “Lieliskākās vecmāmiņas” titulu izcīnīja Mirdza Elste.
Mirdza Elste dejo līnijdejas, māca tās citiem, dzied Kokneses folkloras kopā, nodarbojas ar filcēšanu, konservēšanu, visus hobijus nemaz nevar nosaukt — allaž gribas mācīties ko jaunu. “Pirms pāris gadiem “saslimu” ar melno plūškoku, gatavoju sīrupus un želejas,” viņa stāsta.
“Mirdzā ir plānošanas kompass, citādi visu nemaz nevarētu paspēt,” atzīst Aizkraukles novada sociālā dienesta vadītāja Ināra Gaile.
Lita Grīnbārte dejo ansamblī “Jautrās vecmāmiņas”, spēlē šahu, dambreti. Patīk rokdarbi, kulinārija, kolekcionēšana, grāmatas. Viņas kolekcijā ir arī maizes etiķetes, sākot ar Aizkraukles “Anneli”, kuras sen jau vairs nav. “Mani interesē viss jaunais, ko varu iemācīties. Tagad mācos apgleznot zīdu,” viņa stāsta.
Zenta Eriņa arī dejo līnijdejas, darbojas rokdarbu grupā, aktīvi apmeklē dažādus pasākumus, nodarbojas ar dekupāžu, šuj apģērbu, gatavo šalles, kuru mājās esot vesela jūra. Pasākumā viņa bija ieradusies pašas šūtajā kleitā.
Dzidra Kārkliņa ir “Jautro vecmāmiņu” dalībniece, dejo līnijdejas, hobijs ir rokdarbi, dārzs, aktīva, atsaucīga, un, kā pati atzīst, viņai patīk komandēt, ne velti viņu ievēl par grupu vecāko. “Arī manai mazmeitai patīk komandēt,” atzīst Dzidras kundze. “Viņa mācās baletu, tautas dejas, un man viņai bija jāiemāca deja “Tūdaliņ, tagadiņ”. Pret mazbērniem esmu stingra, prasu, lai viņi vienmēr izdara to, ko liek.”
Arī Dzidra Rītele ir līnijdeju fane un “Jautro vecmāmiņu” dalībniece, aktīvi piedalās pasākumos, un arī viņai ir savi hobiji. “Neesmu liela runātāja, bet patīk darīt,” viņa atzīst. Un to varēja redzēt pasākumā — žūriju un pasākuma skatītājus viņa atraktīvi cienāja ar konditorejas gardumiem, bet kungam par dancināšanu uzdāvināja pašas adītas zeķes.
Dalībniecēm bija jāveic vairāki uzdevumi. Jau iepriekš, pirms konkursa, bija jāuzklāj svētku galds, tēmu (18. novembra valsts svētki, Ziemassvētki, Lieldienas, 60 gadu jubileja, mazbērna dzimšanas diena) viņas izlozēja; jāpastāsta par saviem vaļaspriekiem; jādalās atmiņās par mazbērniem; jāsniedz kāds priekšnesums; jādejo valsis ar kungu Jāni Kuciku. Skatoties raitajos un elegantajos valša soļos, radās jautājums — vai tikai viņas visas deju soļus nav samēģinājušas?
“Nē! Ar visām vecmāmiņām dejoju pirmo reizi,” stāsta Jānis Kuciks. “Pats dejoju Aizkraukles pagasta senioru deju kolektīvā, tādēļ izgriezt valša ritmā visas dalībnieces man nebija grūti.”
Žūrijā vecmāmiņu sniegumu vērtēja Aizkraukles Bērnu un jauniešu centra direktore Zane Romanova, pensionāru pārstāve Rita Reisa un sociālā darbiniece Inese Keiša.
Tā kā konkurss notika pirmo reizi un bija bažas, kā tas izdosies, tas nebija plaši reklamēts. Tomēr izdevās lieliski — tas bija sirsnīgs, emocionāli un intelektuāli bagātinošs pasākums. Vecmāmiņu atmiņu stāstījumi, priekšnesumi aizkustināja un iedvesmoja visus klātesošos.
“Mana vecmāmiņa nesen nosvinēja nozīmīgu dzīves jubileju,” sacīja Zane Romanova. “Kad runājām, ko viņai uzdāvināt, izskanēja priekšlikums uzdāvināt čības un segu. Manai vecmāmiņai čības un segu? Nē! Nopirku lūpukrāsu un teātra biļetes. Viņa mani ir iedvesmojusi, pateicoties viņai, dziedu, un manā dzīvē ģimene ir ļoti svarīga. Arī jūs visas esat iedvesmojošas, fantastiski elegantas, visas augstpapēžu kurpēs, un izvērtēt, kura ir labākā, mums bija ļoti grūti. Skatoties uz jums, klausoties jūsu stāstījumos par mazbērniem, vērtējot priekšnesumus, nodomāju — esot jūsu vecumā, es arī gribētu būt vienmēr tikpat eleganta, uzkrāsot lūpas un iet sabiedrībā.”
“Šādi konkursi ir vajadzīgi, tā ir iespēja sevi izteikt. Tā kā visas kopā dziedam un dejojam, lampu drudža man nebija,” teic Lita Grīnbārte.
Savukārt vairākas citas dalībnieces atzīst, ka bijis uztraukums, tādēļ konkursa brīdī aizmirsies kāds atmiņu stāsts vai kas cits, ko gribēts noteikti pateikt.
Vecmāmiņas ir ļoti daudzpusīgas, interesantas, katrai ir kāds vaļasprieks. “Liels paldies visām! Jūs esat tik skaistas, jautras, atraktīvas. Gribētu, lai šādi konkursi notiktu arī turpmāk!” atzīst Aizkraukles pensionāru biedrības priekšsēdētāja Silvija Ozoliņa.
“Man bija jāklāj valsts svētku svinību galds, un visgrūtāk bija dabūt brūkleņu mētras, pēc tām devās vīrs kādā Sērenes mežā,” stāsta Mirdza Elste. “Valsts svētku galdu klāju pirmo reizi, pati šajos svētkos nekad neesmu mājās, jo braucu pie māsas svinēt viņas dzimšanas dienu. Arī otra māsa ir dzimusi novembrī.”
Visus konkursa dalībnieču vaļaspriekus pat grūti uzskaitīt, daļa palika nenosaukta. Kopīgs visām vecmāmiņām ir tas, ka viņas, allaž mācoties ko jaunu, arī pašas sirdī jūtas jaunas un spriganas. Un viņas visas vieno atziņa: “Lai būtu, ko mazbērniem iedot, pašām daudz jāzina un jāmācās! Ar mazbērniem mums atgriežas jaunība!”
◆ “Lieliskākā vecmāmiņa” — Mirdza Elste,
◆ “Iedvesmojošākā vecmāmiņa” un “Skatītāju simpātija” — Lita Grīnbārte,
◆ “Elegantākā vecmāmiņa” — Zenta Eriņa,
◆ “Vispusīgākā vecmāmiņa” — Dzidra Kārkliņa,
◆ “Atraktīvākā vecmāmiņa” — Dzidra Rītele.
Atmiņas par mazbērniem
“Ome, kāpēc tu vairs neēd?”
“Man pietiek, man jau pa ausīm lien laukā.”
Mazbērns apiet omei apkārt no vienas puses un no otras puses.
“Ome, nemelo, tu vari ēst, tev pa ausīm nekas laukā nelien!”
*** *** ***
“Kad bijām slimnīcā, mazbērnam vajadzēja veikt izmeklējumus, neko nedrīkstēja ēst. Kamēr uz mirkli biju izgājusi, mazbērns bija paņēmis maizes riku no palātas biedra un apēdis. Teicu — dakteris taču sacīja, ka ēst nedrīkst! Skanēja atbilde: “Vai tad maize ir ēdiens?” Teicu — ej to pašu pasaki dakterim! Un viņš pateica arī!”
(Zenta Eriņa)
“Braucām sakopt kapus. Mazmeitai piekodinājām, ka jāuzvedas klusi, skaļi runāt nedrīkst. Viņa apsolīja, ka būs klusa. Pie kapiem uz soliņa sēdēja onkulis. Mazmeita skaļi izsaucās: “Mamm, paskaties, viens jau piecēlies no miroņiem!””
(Dzidra Kārkliņa)
“Kad mazbērniem iepatīkas tīrīt zobus, tad vajag tīrīt kaut 12 reižu dienā. Rolands man saka, ka atkal vajag iztīrīt zobus. Prasu — no kā tev netīri? Viņš atbild — no putekļiem!”
(Mirdza Elste)
“Ziemassvētku vakars. Man vajag paslēpties no mazbērniem, un es ieeju tualetē. Kad mazbērni aizgājuši, ātri pārģērbjos par Ziemassvētku vecīti. Pēc ceremonijas pārģērbjos un nāku istabā. Mazbērns saka: “Žēl, vecomamm, ka tu tik ilgi tualetē sēdēji, pie mums bija Ziemassvētku vecītis!” Es atbildu, ka viņu laukā satiku, turēju zirga ratus. Mazdēls: “Vai tad vecītis pa gaisu lido arī ar ratiem? Es domāju, ka tikai ar kamanām!””
*** *** ***
“Ģimenei atnests mazs, skaists kucēns. Mazdēli sāk strīdēties, kuram kucēns piederēs. Ģirts saka: “Es esmu vecāks, tāpēc kucēns būs mans!” Aigars negrib piekāpties. Pēkšņi zem kucēna uzrodas peļķe. Ģirts, to redzēdams, teic: “Nu labi! Lai kucēns ir tavs!” Aigars sauc: “Nu atnes taču grīdas lupatu!” Ģirts: “Nekā nebija, tas ir tavs suns!””
(Lita Grīnbārte)
