Nākamo piecu sešu gadu laikā pie Pļaviņu HES paredzēts izbūvēt avārijas pārgāzni, kura katastrofālu plūdu gadījumā ļautu novadīt aptuveni 4000 kubikmetru ūdens sekundē.
Nākamo piecu sešu gadu laikā pie Pļaviņu HES paredzēts izbūvēt avārijas pārgāzni, kura katastrofālu plūdu gadījumā ļautu novadīt aptuveni 4000 kubikmetru ūdens sekundē. Taču, gaidot šo mirkli, var paiet ne tikai gadu simti, bet pat gadu tūkstoši. Līdz tam pārgāzne būs tukša. Jau pieņemts “Latvenergo”lēmums šādu pārgāzni būvēt. Tā ietekmēs ne tikai cilvēku dzīvi pie pašas hidroelektrostacijas, bet būves izmaksu (aptuveni 70 miljonu eiro) dēļ attieksies uz katru no mums. Vai drošības labā vajadzētu tērēt tik lielu summu? Varbūt būvniecības nepieciešamība ir mākslīgi radīta? Kurš no tā iegūs un ko citi zaudēs? Uz šiem jautājumiem skaidru atbilžu nav.
Drošības labā
Akciju sabiedrības “Latvenergo” sniegtā informācija par projektu ir visai skopa. Energokompānija uzskata, ka Pļaviņu HES projektēšanas laikā spēkā esošie normatīvi nenoteica iespējamos iekārtu un būvju konstrukciju darbības pārtraukumus ekstremālu plūdu gadījumā. Līdz ar to šādā situācijā samazinās hidrotehniskās būves ūdens caurvades spēja, kas var radīt aizsprosta izskalošanu. Lai palielinātu aizsprosta drošību palu laikā, nepieciešams nodrošināt ūdens caurvades spējas rezervi. Starptautiskā prakse liecina, ka šāda tipa būvēm jau projektēšanas posmā paredz ūdens caurvades rezervi. Tās apjomu nosaka, pieņemot, ka ūdens caurvade nav iespējama caur HES enerģijas ražošanas iekārtām.
Četri varianti
Pagājušajā gadā izstrādāja četrus Pļaviņu HES rezerves pārgāznes skiču variantus. Vienlaikus katram no tiem veica ekonomisko un tehnisko analīzi. Izvērtējot visu četru variantu priekšrocības un trūkumus, izraudzījās tehniski atbilstošāko un vienlaicīgi ekonomiski izdevīgāko variantu, kurā pārgāznes izvietojums ir Daugavas labajā krastā. Precīzu pārgāznes izvietojumu noteiks pēc ietekmes uz vidi novērtējuma slēdziena saņemšanas.
Izraudzītā projekta varianta šobrīd plānotās izmaksas ir aptuveni 70 miljoni eiro.
Šogad sākta Pļaviņu HES rezerves pārgāznes projektēšanas sagatavošana. Saskaņā ar likumu ir sākta arī projekta ietekmes uz vidi novērtēšana. Paralēli izstrādā projektēšanas uzdevumu.
Skaidrības maz
Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja Viļņa Plūmes viedoklis:
— Īstas skaidrības un gala lēmuma par konkrētu avārijas pārgāznes būvniecības vietu nav. Ir tikai principiāls lēmums šādu pārgāzni būvēt laikā no 2007. līdz 2013. gadam.
Aizkraukles novada domē ir informācija par četrām iespējamajām pārgāznes būvniecības vietām. Par ekonomiski izdevīgāko un tehniski vieglāk realizējamo uzskata iespēju pārgāzni būvēt Daugavas labajā krastā, un tā šķērsotu pussalu pie bijušās glābšanas stacijas, Anatolijam Prohodam piederošo privātīpašumu, kur ierīkots autoserviss, mazdārziņu teritoriju un Enerģētiķu ielu.
— Sarunās ar “Latvenergo” pārstāvjiem vaicāju, vai šāda pārgāzne vispār jābūvē un vai šī būvniecība ir tik aktuāla. Viņi atbildēja, ka tomēr ir ļoti neliels risks piedzīvot plūdus, kuri var apdraudēt Pļaviņu HES. Tāpēc izlemts būvēt šādu pārgāzni, — saka Vilnis Plūme. — Arī Eiropas Savienības institūcijas uzsverot, ka spēkstacijas drošībai jābūt absolūtai. Tad, kad izlems, kurā vietā pārgāzni būvēt, iebilst vairs nevarēs.
Strīdēsies par vietu
Mēs ceram, ka projekta izstrādes gaitā diskusija par vietu, kur būs šī būve, tomēr notiks un, iespējams, mūsu argumentus uzklausīs. Jebkurā gadījumā būve noteikti šķērsos kāda privātīpašnieka zemi, noteikti arī pašvaldības īpašumu. Nav skaidrs, kādas kompensācijas varēs saņemt. Strīdu gadījumā noteikti būs tiesa.
Esam piedāvājuši pārgāznes kanālu būvēt pāri bijušās dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas teritorijai. Šajā gadījumā būve skartu tikai pašvaldības zemi, turklāt tiktu sakārtota teritorija, kura šobrīd ir piesārņota un citam nolūkam nav izmantojama. Eksperti skaidro, ka tieši naftas produktu piesārņojuma dēļ celtniecības izmaksas šajā vietā būtu pārāk lielas. Šajā variantā būtu jāšķērso arī daudzi svarīgi inženiertehniskie tīkli, kuri izbūvēti pazemē. Tas ir ļoti sarežģīti. Taču kanālu var izbūvēt arī ar līkumu, lai likvidētu piesārņojuma avotu un neskartu pazemes komunikācijas. Turklāt šajā variantā nebūtu jāmaksā kompensācija zemes īpašniekiem.
Mazdārziņi būs jāpamet
Ja vienošanos par pārgāznes izbūvi bijušās dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas teritorijā neizdosies panākt, Aizkraukles novada domei nāksies domāt, kur ierādīt vietu aptuveni 50 jauniem mazdārziņiem. Cilvēki gadu gaitā iekopuši šo teritoriju, iestādīti augļukoki, kurus ieaudzēt jaunā vietā nevar.
— Iedzīvotāji bez kompensācijām mazdārziņus nevēlēsies atstāt, — skaidro Plūmes kungs. — Zeme gan pieder pašvaldībai, un cilvēki to tikai nomā. Iespējams, “Latvenergo” šīs problēmas risināšanu uzvels pašvaldībai. Taču, kamēr nav precīzi izlemts, kur tieši paredzēts pārgāznes kanāls, iedzīvotājus satraukt nevēlamies.
Grandioza, bet nelietderīga būve
Aizkraukles novada būvvaldē iesniegtais skiču projekts, ko izstrādājusi Somijas kompānija “Fortum service OY”, atklāj, ka 800 metru garā būve būs 90 metru plata, betonētā kanāla gultne — 34 metrus plata. Kanāla dziļums — 20 metru. Pārgāzne sāksies ar slūžu sistēmu, bet lejasposmā noslēgsies ar dziļu betonētu bedri un sešus metrus augstu betona kāpsli, kurš bremzētu straumi.
— Šīs pārgāznes izbūve uz laiku radītu jaunas darbavietas, — turpina Vilnis Plūme. — Tas vismaz celtniecības laikā būtu ieguvums. Darbu apjoms ir tik liels, ka paredzēts pat būvēt pagaidu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu. Vismaz divus gadus būs ļoti liela naudas un materiālu aprite. Tā visa rezultātā iegūs kanālu, kura lietderība diemžēl ir apšaubāma.
Bīstama situācija
— Lai avārijas pārgāzne būtu pietiekami efektīva, tās caurplūdes spējai jābūt 4000 kubikmetru sekundē,— spriež pensionēts inženieris, bijušais Daugavas HES kaskādes direktors Harijs Jaunzems. — Tā ir puse no esošās Pļaviņu HES pārgāznes jaudas, kura, pilnībā atvērta, spēj izlaist gandrīz 8000 kubikmetru ūdens sekundē. Tas nozīmē, ka jāizbūvē vismaz četri vai pieci aizvari, kuri ir tik lieli kā Pļaviņu HES. Tā ir milzīga būve. Šādas pārgāznes būvē nevis dziļumā, bet platumā, lai ūdens strūkla nebūtu tik koncentrēta. Līdz ar to mazinās ūdens spēks.
Turklāt pārgāznes lejasdaļā jābūt ļoti lielām konstrukcijām, kuras samazina ūdens ātrumu. Piemēram, Pļaviņu HES lejasbjefā ir trīs metrus augsta robota betona siena. Arī šai pārgāznei ir paredzēta ļoti dziļa krītaka. Daļa ģeologu šaubās, vai to var tehniski paveikt zemes dzīļu īpatnību dēļ.
Liels ūdens spiediens
Speciālisti, kuri veido šo projektu, uzskata, ka padziļinājums jāizrok līdz 18. augstuma atzīmei. Tas nozīmē, ka jāizrokas cauri slāņiem, pa kuriem tek Daugava, uz kuriem balstīti Pļaviņu HES pamati. Būtībā jāierokas Amatas svītas smilšu slānī. Tieši par šo smilšu slāni speciālisti uztraucas arī zem Pļaviņu HES. Tajā ir ļoti liels ūdens spiediens, un tāpēc to nekādā gadījumā nedrīkst atvērt.
Pazemē izvietoti īpaši atslodzes urbumi, lai varētu kontrolēt ūdens spiedienu šajā slānī. Pirms 20 gadiem mēraparāti konstatēja, ka šīs smiltis vienā vietā zem spēkstacijas nedaudz izkustējās. Kustība apstājās, taču to uzskata par ļoti bīstamu simptomu. Būtiskas izmaiņas šajā slānī spēkstacijas tuvumā ir nepieļaujamas.
Daugavas kreisajā krastā ir kontrolurbumi. Tur mūsu ārzemju konsultanti jau reiz izurbās līdz šim slānim, neievērojot nepieciešamos drošības pasākumus. Radās ūdens strūkla, kuru nevarēja apturēt trīs gadus. Bet urbums bija tikai dažu desmitu centimetru diametrā. Pārgāznes platums ir 34 metri. Turklāt mainīsies pazemes ūdens spiediens un līdz ar to arī hidroģeoloģiskā situācija zem spēkstacijas.
Traucē pazemes komunikācijas
Jaunzema kungs visai skeptiski vērtē iespēju būvēt pārgāznes kanālu bijušās dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas teritorijā.
— Tas saistīts ar Pļaviņu HES ūdenskrātuves īpatnībām. Pussalai, kuru vienā no projektiem paredzēts daļēji norakt, pietuvojas vecā Daugavas gultne, līdz ar to tur jau pie krasta ir ļoti liels dziļums, — skaidro Jaunzema kungs. — Savukārt iepretim bijušās dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas teritorijai ir plaša samērā sekla ūdens joma, kurā būtu jāveic zemūdens rakšanas darbi. Turklāt būtu jāšķērso spēkstacijas upes labā krasta drenāžas galerija. Tā gan ir ierakta ļoti dziļi, tomēr ir liels risks to sabojāt. Būtu jālikvidē arī sūkņu stacija, kura gādā, lai šī galerija darbotos. Tas tehniski nav iespējams. Piedevām, jo tuvāk šādas pārgāznes izvads pašai spēkstacijai, jo sliktāk. No stacijas tekošais ūdens, sastopot ūdeni no pārgāznes, rada pretspiedienu, un pastāv draudi applūdināt hidroelektrostaciju, jo lejasbjefā šādā situācijā ievērojami paaugstinātos ūdens līmenis.
Vienā no variantiem paredz izbūvēt pārgāzni upes kreisajā krastā, tūlīt aiz spēkstacijas ēkas. Tas ir visīsākais ceļš, taču tam ir ļoti būtisks trūkums — pārgāznes ūdens straume atkal būs pārāk tuvu spēkstacijas ūdens straumei.
Vislabākais variants būtu pārgāznes kanāla ievadīšana Lauceses gravā.
Neesam tik bagāti
Taču kanāla tehniskā izbūve ir tikai viena problēmas daļa. Galvenais, kam mums jārod atbilde, vai šāda avārijas pārgāzne patiešām ir vajadzīga un vai tās būvniecībai nepieciešams tērēt gandrīz 100 miljonu latu.
Pārgāznes būvniecību mums daļēji uzspiež ārzemju konsultanti. Diemžēl ne reizi vien, viņu mudināti, esam velti iztērējuši lielu naudu.
Mūsu valsts tomēr nav tik bagāta, lai milzīgu naudu varētu atļauties ierakt zemē. Paredzēts, ka pārgāzne darbosies tikai tādu plūdu gadījumā, kādi iespējami reizi 10000 gados. Visu pārējo laiku tā būs tukša un nedarbosies.
Baiļu sindroms
Šāda rīcība neatbilst arī Lisabonas stratēģijai. Tā paredz neveikt darbības, kuras pasliktina Eiropas Savienības valstu saimniecisko labklājību. Turklāt šāda naudas izšķiešana ir pretrunā arī Eiropas Savienības “Zaļajai grāmatai”, kuru tikko prezentēja ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. Šajā grāmatā pausts viedoklis attīstīt enerģētiku. Fosilā kurināmā izmantošana enerģētikā ir neizdevīga ierobežoto krājumu un dabas piesārņojuma dēļ. Vienīgā reālā alternatīva ir atomenerģētika — jābūvē jaunas un drošas atomelektrostacijas, kā to dara attīstītākajās ES valstīs. Nedrīkst “slimot” ar Černobiļas baiļu sindromu, bet gan jāveido jauni un droši reaktori. Elektroenerģija, kuru iegūst kodolspēkstacijās, ir nākamā lētākā aiz elektroenerģijas, kuru saražo hidroelektrostacijās.
Mirušais kapitāls
Latvija ir ļoti izdevīgā situācijā, jo ir iespēja attīstīt tieši hidroenerģētiku. Nonākam pie jautājuma, vai nepieciešams šādu milzu naudu ierakt zemē vai tomēr padomāt, piemēram, par vēl vienas hidroelektrostacijas celtniecību Latvijā? Tādējādi ieguldītā nauda dotu ekonomisku labumu valsts tautsaimniecībai, nevis ārzemju bankām. Turklāt vēl vienas spēkstacijas izbūve novērstu arī plūdu draudus.
Diemžēl šobrīd esam tendēti būvēt to, kas tautsaimniecībai nav vajadzīgs. Piemēram, Nacionālo bibliotēku. Uzskatu, ka vispirms nauda jānopelna un tikai tad var būvēt bibliotēku. Pretējā gadījumā mēs mūžīgi dzīvosim nabadzībā. Mēs projektējam Modernās mākslas muzeju un avārijas pārgāznes, kuras, maz ticams, jelkad būs reāli vajadzīgas. Bet ar ko mēs pelnīsim?
Šādā celtniecībā ieguldītā nauda ir mirušais kapitāls.
Katastrofāli plūdi nav gaidāmi
Nepieciešamība pēc šādas pārgāznes nav aktuāla. To apliecina Daugavas novērojumi 124 gadu garumā. Šajā periodā upē nav bijis caurplūdes, kura lielāka par 8600 kubikmetriem ūdens sekundē, kā tas bija 1931. gadā. Šādu ūdens daudzumu var izlaist cauri spēkstacijai bez jebkādām problēmām. Meteorologi prognozē, ka turpmākajos 20 gados, kamēr globālā sasilšana nav sasniegusi maksimumu, mūsu reģionā nav paredzami tik lieli plūdi, kuri spētu apdraudēt hidroelektrostaciju drošību. Tāpēc pārgāznes būvniecība ir lieka naudas un laika šķiešana.
Jebkurā citā mūsu dzīves jomā mēs ik dienu riskējam vairāk nekā pagaidām atturoties no šādas avārijas pārgāznes būvniecības.
Uz šādas avārijas pārgāznes būvniecību netieši mudina arī bankas. Tas ir drošs objekts, kuram nekas nevar notikt. Turklāt tas ir valsts pasūtījums, tātad naudas atgūšana ir garantēta. Tas nekas, ka par šo greznību elektroenerģijas patērētājiem būs jāmaksā daudzus gadus. Ieinteresēti ir arī projektētāji un celtnieki — tas ir garantēts, labi apmaksāts darbs ilgākam laikam.
Mūžs nav bezgalīgs
Kanālu, kuru grasās būvēt, iespējams, nekad neizmantos. Arī hidroelektrostacijas mūžs nav bezgalīgs. Šādas būves parasti izmanto apmēram gadsimtu. Šajā laikā atrod citus, efektīvākus, enerģijas iegūšanas veidus. Savu laiku nokalpojušās spēkstacijas nojauc un upes tecējumu atjauno. Taču Pļaviņu HES gadījumā tas notiks ne ātrāk kā pēc vismaz 70 gadiem. Pasaulē vecākā hidroelektrostacija uzbūvēta Niagāras ūdenskritumā 1889. gadā, un to vēl joprojām izmanto. Taču pienāks laiks, un arī šīs stacijas darbību apturēs.
Kategoriski pret
Pret pārgāznes būvniecību kategoriski iebilst arī Anatolijs Prohoda, kura īpašumu un līdz ar to arī biznesu iznīcinās šobrīd par reālāko uzskatītā celtniecības vieta.
— Kad privatizēju šo zemes gabalu, vaicāju, vai nākotnē te nav paredzēta kāda būve, — saka Anatolijs Prohoda. — Man atbildēja, ka nekas cits šajā vietā netiks būvēts, ka privātīpašums ir neaizskarams. Nu situācija strauji mainās. Taču es esmu nolēmis šo zemes gabalu neatdot ne par kādu cenu. Te esmu ieguldījis ne tikai daudz līdzekļu un darba, bet arī daļu sirds.
Noteikti ir arī citas vietas, kur būvēt šo kanālu, iespējams, pat lētāk.
Kanāls vai ciedru priedes
Man Aizkrauklē jau bija autoserviss pie vecās glābšanas stacijas. Taču šī zeme bija jāatdod tās bijušajiem īpašniekiem no Kanādas. Bija jāaiziet bez kādām kompensācijām. Šajā vietā saimniekoju kopš 1993. gada. Te bija vecā patvertne un milzīga izgāztuve. Nu vieta jau daļēji labiekārtota. Izveidoju skaistu zālāju. Vēlos ieaudzēt ciedru priedes. Jau esmu sagādājis sēklas, taču pagaidām nesēju. Būtu žēl, ja kādu dienu jaunaudzītē sāktu strādāt ekskavators.
Runājot ar projektētājiem, uzzināju, ka Pļaviņu spēkstacija ir unikāla. Tās darbošanās laikā bijušas atvērtas četras augšējās pārgāznes tikai par ceturtdaļu, bet šādu slūžu ir desmit…
Ja tomēr vēlas būvēt pārgāzni, to vajadzētu darīt bijušās dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas vietā. Tā vienlaikus sakārtotu arī vietu, kura Aizkrauklei godu nedara.
***
Diemžēl precīzāku informāciju par pārgāznes projektu “Staburagam” iegūt neizdevās. “Latvenergo” amatpersonas sniedz tikai vispārīgu tehnisko informāciju. Neatklāj ne projekta finansēšanas avotu, ne arī citas sīkākas detaļas. Šķiet, projektu izstrādā lielā slepenībā, lai gan būvniecība varētu sākties jau pēc gada. Līdz šim nekas nav zināms arī par projekta publiskās apspriešanas sākumu.
