Kad augu, man bija ļoti, ļoti maz informācijas par attiecībām ar puišiem un, protams, seksu. Kaut arī vecākiem bija saskanīga laulība, viņi (vairāk domāju māti) kaut kā nevēlējās ar mani par to runāt. Ilgi ticēju, ka bērnus nes stārķi, bet, kad no draudzenes stāstītā sapratu, kā viņi patiešām rodas, biju šokā. Viņa mani arī apgaismoja par mēnešreizēm un vēl citās gudrībās. Interese par šīm lietām pusaudzes gados, kas turklāt iegadījās ar padomju norieta laiku, protams, bija liela, tāpēc informāciju meklējām, kur varējām. Daudz līdzēja slavenā daktera Zālīša grāmata, kuru atradu vecāku istabā.
Man bija izveidojusies ļoti puritāniska dzīves uztvere ar apņemšanos seksuālās attiecībās stāties tikai pēc kāzām. Pamatskolas beigās un vidusskolas laikā piedzīvoju šādu tādu romantiku un uzmanības apliecinājumus, bet tas nebija nekas nopietns. Īstās lietas sāka notikt 17 gadu vecumā, kad mani aplidoja vairākus gadus vecāks vīrietis. Viņš mani vienkārši nobūra — ar ziediem, mīļām vēstulītēm, dažādiem pārsteigumiem. Pēkšņi sajutos ļoti īpaša, ka nupat klāt lielā mīlestība, ka precēsimies… Taču šīs attiecības beidzās tikpat ātri, cik sākušās, atstādamas daudz rētu, arī pirmo seksuālo pieredzi, kaut sekss tā tradicionālajā izpratnē mums nesanāca. Vienkārši man smadzenēs kaut kas bija nobloķējies.
To atbloķēt izdevās vien manam vīram, kuru satiku vairākus gadus pēc šķiršanās no savas pusaudzes laika mīlestības. Un domāju, ka labi vien ir, jo seksuālā ziņā nav jājūtas kā pa pusei apgrauztam ābolam (kā to reiz kāds salīdzināja).
Tagad pati audzinu divas pirmsskolas vecuma meitas un apzinos, ka arī viņas drīz būs tīnes. Esmu apņēmusies meitenes apgaismot, cik nu iespējams. Viņas jau zina, kā rodas bērni, saprot atšķirības starp zēniem un meitenēm, bet vēl ir daudz nianšu. Katrā ziņā vēlos nodot viņām vēsti, ka seksuālās attiecības trāpa ļoti dziļi un aizskar visintīmāko, tāpēc jābūt gudrām saprast, kam uzticēt šo dārgumu. Lai nesanāk tāds aizgrauzts ābols vai vienkāršas pusdienas, ko kāds noēdis atraugādamies. Protams, nevēlos biedēt un strostēt savas meitas, jo tas neveicina uzticību, bet iemācīt paraudzīties uz lietām reāli un padalīties arī šādās tādās sievišķīgās gudrībiņās. Vēl nezinu, kā to spēšu, jo tad jāmaina domāšana. Man vienkārši ļoti gribas, lai ar viņām dzīvē viss būtu kārtībā!
