Kristīgajā baznīcā svecīšu vakaram ir sava nozīme. Luterāņu baznīcas tradīcijā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta Baznīcas gada pēdējā svētdienā, kas ir svētdiena pirms pirmā adventa. Šogad tā iegadās 25. novembrī. Arī baptisti iededz svecītes Baznīcas gada pēdējā svētdienā. Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas vai Visu svēto dienu atzīmē novembra sākumā. Gan luterāņiem, gan katoļiem kopīgais ir tas, ka šajās dienās dievkalpojumos īpaši piemin savus aizgājējus.
Žurnālā “Atpūta” 1937. gada novembra numurā lasāms: “Piektā svētdienā priekš Ziemsvētkiem iekrīt Mirušo piemiņas diena, ko dažviet sauc arī par Aizgājušo draugu svētkiem.”
Tiesa, svecīšu vakari notiek ne tikai novembra pirmajā svētdienā katoļiem un novembra trešajā svētdienā luterāņiem, bet arī citos datumos. Lielākoties tā ir pašu iedzīvotāju iniciatīva, un šie pasākumi netiek saistīti ar baznīcas tradīcijām.
Nav jau tik svarīgi, kādu ticību pārstāvam, svecīti aizgājušo piemiņai var iedegt jebkurā laikā.
Šogad aizsaulē aizgāja arī aizkrauklietis Valdis Birzgalis. Drīz pēc tam saņēmām Voldemāra Miļūna vēstuli. Šodien to publicējam. Lai tā ir kā piemiņas svecīte darbīga aizkrauklieša atcerei.
Valda Birzgaļa
atcerei
Kad izlasīju ziņu par mūsu kolēģa Valda Birzgaļa aiziešanu mūžībā, skumjām pievienojās jautājums — ko mēs zinām par Valdi? Par viņa darbu zinām diezgan daudz — labs speciālists radiotehnikā, elektrotehnikā, labs autovadītājs, mehāniķis. Arī vaļasprieku nav bijis mazums — korists, īsviļņu radists, vijoles un cītaras spēlētājs, labs peldētājs, dārzkopis un pantiņu rakstītājs visiem dzīves gadījumiem. Bet kādas bijušas viņa domas par dzīvi?
Atcerējos, ka toreiz, kad mēs vēl kopā strādājām HES, viņš man iedeva lapiņu ar paša sacerētu dzejoli, kura nosaukums “Testaments”. Toreiz nesapratu, kam tāds vajadzīgs, vēl taču daudzi dzīves un darba gadi priekšā…
Dzejoli tagad sameklēju, šodien tam ieraudzīju citu jēgu — tur kopā ar nopietnību un humoru bija cilvēka darba dzīves novērtējums un veltījums nākamajām paaudzēm. Sapratu, ka ar “gruntsakmens velšanu” un ‘‘pieminekļa celšanu’’ te domāts novēlējums katram ar savu darbu atstāt kaut ko nākamajām paaudzēm. Valdis šādu pieminekli jau sev uzcēlis, pieliekot roku mūsu HES celtniecībā. Tā dos gaismu un spēku daudzām paaudzēm. Paldies Tev par to, Valdi! Lai arī Tavu vārdu atcerētos daudzas paaudzes!
Voldemārs Miļūns
Testaments
Es savai dzīvei redzu beigas,
Kaut gan tās nāk bez lielas steigas.
Vēl tomēr šis tas ir, ko darīt,
Tik nezinu, kāds laiks būs rīt vai parīt.
Vai saules spīdēs, lietus līs
Vai dzīves gājums liksies īss.
Un tomēr šajā dzīvē daudz kas veikts
Un reizē arī — nepabeigts.
Mēs esam dzimuši starp diviem kariem
Un svaidīti pa ceļiem gariem,
Nu atliek tikai raudzīties,
Uz mūža mājām taisīties.
Kad viss mums apkārt paliks klusu
Un dosimies uz mūža dusu,
Tad palicējus vēlreiz sveiksim
Un visu labu viņiem teiksim.
No zemes mūsu ceļš ir sācies,
Pa dzīves ceļiem staigāt nācies.
Un tagad, aizejot no tās,
Varbūt tik paliks atmiņas.
Šīs atmiņas tad arī glabās
Tie, kas pēc mums pa dzīvi staigās.
Un viss tas tīri labi būs,
Ja sapnis īstenība kļūs.
Vai zeme apņems mūs vai grēku plūdi,
Vien iznākums būs —
zeme, trūdi.
Ja ugunī mūs grūdīs velni,
Tad, protams, paliks drusku pelni.
Un tas ir viss, kas paliks pāri,
Ja gadi nodzīvoti gari.
Tik atmiņas par mums ko paudīs,
Ja cilvēki tās pēc mums baudīs.
Un, ja ar nebūs spoži lauri,
Bet dzīves gājums tomēr cauri,
Tad viss, kas šajā dzīvē veikts,
Tiks uzskatīts kā labi beigts.
Ja būsim vairojuši jauno audzi,
Tāpat kā mūsu svēto draudzi,
Tie lielu gruntsakmeni vels
un lepnu pieminekli cels.
(Valdis Birzgalis)
