Nezinu, ko darīt ar savu Izabellu. Viņa un Rozālija tik drausmīgi aptrakušas ar to Eiropas Savienību, ka sāku apsvērt, vai tik tā nav kaut kāda jauna līdz šim vēl nezināma slimība, kuru varētu nosaukt par Eiropas trakumu.
Nezinu, ko darīt ar savu Izabellu. Viņa un Rozālija tik drausmīgi aptrakušas ar to Eiropas Savienību, ka sāku apsvērt, vai tik tā nav kaut kāda jauna līdz šim vēl nezināma slimība, kuru varētu nosaukt par Eiropas trakumu.
Iedomājieties — abas draudzenes pieteikušās četros svešvalodu kursos: angļu, franču, vācu un spāņu. Nedomājiet, ka viņas nolēmušas apmeklēt visu mācību kursu. Nekā! Katru vakaru abas sanāk kopā, lai izlemtu, kuras frāzes vajadzētu iemācīties. Tās viņas gatavojas likt lietā, kad te pēc iestāšanās Eiropas Savienībā iebraukšot daudz viesstrādnieku. Pirmā frāze, ko viņas mācās visās valodās, ir: “Labdien, laipni lūdzu mūsu mājā!”.
Mana iebilde, ka es savā mājā negrasos uzņemt nevienu viesi, Izabellā izraisīja sašutumu. Viņa mani nosauca par muļķi, kurš politikā esot galīgais nejēga. Viņa, lūk, cenšoties veidot valsts vizītkarti, bet es tam traucējot. Dažas frāzes, ko eirooptimistes cer apgūt, man ir pavisam neizprotamas, piemēram: “Kāds ir jūsu krekla (bikšu) izmērs?”. Ļoti aizdomīgi! Ko tas varētu nozīmēt?
Indriķis
