Koknesiete Vija Kokina nupat nosvinējusi savu sešdesmito dzimšanas dienu.
Koknesiete Vija Kokina nupat nosvinējusi savu sešdesmito dzimšanas dienu. “Nekad neesmu slēpusi, cik man gadu. Kāda jēga teikt, ka man paliek piecdesmit, ja tā nav? Katrs laiks sievietes mūžā ir skaists, un šis ir pats skaistākais,” teic jubilāre.
Sāk jaunu dzīvi
Jubilāres dzimtā puse ir Jēkabpils rajona Aknīste. Uz Koknesi dzīves ceļš atveda pirms divdesmit pieciem gadiem. “Man bija trīsdesmit pieci gadi, kad mainīju dzīvesvietu. Līdz ar to krasi mainījās arī mana dzīve. Tas ir labākais, kas varēja notikt, un es arī esmu pārliecināta, ka viss, kas ar cilvēku notiek, notiek uz labu. Man blakus ir brīnišķīgs cilvēks — mans vīrs, bērniem tēvs un atbalsts, pēc kāda varētu ilgoties katra sieviete. Mēs viņu uzskatām par ģimenes celmu, jo viņš visus satur kopā,” stāsta Vijas kundze.
Stipri cilvēki var daudz
Vijas profesija ir piena produktu tehnoloģe, taču savā nozarē viņa nostrādāja tikai divus gadus. Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādājusi par normētāju meliorācijā. Mainoties valdībai, likvidēja daudzas darbavietas, arī šo. Paliekot bez darba, pirmajā brīdī “zudis pamats zem kājām”, un bija jādomā, kā dzīvot tālāk.
Nu jau vienpadsmito gadu Vijas kundze strādā Kokneses speciālajā internātpamatskolā. Sākumā bija internāta audzinātāja, bet pēdējos gadus viņa ir auklīte. Sākums bijis ļoti grūts — pēc daudzajiem nostrādātajiem gadiem grāmatvedībā pēkšņi jāstrādā ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības. “Esmu ļoti pateicīga kolēģēm par atbalstu, viņas man daudz palīdzēja. Esmu arī pārliecinājusies, ka stipri cilvēki var paveikt un izturēt daudz ko. Jebkurš darbs, kuru darām, ir vajadzīgs. Ļoti svarīgs ir darītājs, viņa spēja darbu paveikt labi,” domā jubilāre.
“Pārraksta” vēsturi
Koknesiete teic, ka viņas dzīvē ģimenei ir ļoti liela nozīme. Ģimenē izaudzināta meita Inna un dēls Gints, bet mazmeitiņa Īvija gandrīz vienlaicīgi ar omīti svin ceturto dzimšanas dienu. “Dzīvē tā ir sanācis, ka vairāk domāju par to, kā palīdzēt un atbalstīt tuviniekus viņu darbos. Uzskatu, ka lielākā vērtība, ko varu dot saviem bērniem, ir palīdzēt viņiem iegūt augstāko izglītību. Meita augstskolā pabeidza trīs kursus un tolaik to sauca par “nepabeigtu augstāko” izglītību, viņai tobrīd ar to pietika. Kad centos viņu pierunāt, ka augstskola jāpabeidz, mājās pat grāmatas lidoja pa gaisu. Tomēr mazliet vēlāk viņa mani paklausīja, un tagad ir par to priecīga. Arī dēls šobrīd studē. Iestājoties Daugavpils universitātē, lielākā daļa mācību literatūras bija krievu valodā, abas ar meitu tulkojām, lai Gints varētu mācīties. Vienīgais, par ko uztraucos, vai tikai mēs to pasaules vēsturi nebūsim pārrakstījušas savādāk!” smej koknesiete.
Par māju nesapņo
Vijas kundze uzskata, ka cilvēka dzīvē ir dažādi posmi, kurus jāprot skaisti izdzīvot. Sievietes dzīvi viņa salīdzina ar puķēm — ir brīdis, kad sieviete ir kā roze — cēla un skaista, tomēr ar asiem ērkšķiem. Bet jāprot būt arī kā kreimenītei, kura smaržo, bet nav tik karaliska. “Katram gadalaikam ir savi ziedi, savs skaistums, arī sievietei tādai vajadzētu būt,” domā jubilāre. Viņas mīļākās puķes ir neļķes un kreimenes, kuras zied tieši dzimšanas dienas laikā. Arī puķu dārziņā vasaras garumā zied dažādas puķes, tomēr liels “zemes rūķis” Vijas kundze neesot. Parušināties pa zemi patīk, bet nekādu lielo dārzu ģimenei nav. Arī jaunības sapnis par lielu māju un dārzu vairs nav aktuāls, rūpju pietiek arī dzīvoklī: “Negribu būt mājas vergs. Lai mājas apkārtne būtu skaista un sakopta, nemitīgi jāstrādā. Aizbraucot ciemos pie māsas, redzu, cik daudz darba.”
“Jaunsudrabiņa periods”
Vijas kundzei kopā ar ģimeni patīk apceļot un apskatīt skaistākās Latvijas vietas, bet tālāki ceļojumi nesaista, jo pēc pāris dienām vienmēr gribas ātrāk atpakaļ mājās. “Kad jūtos slikti, vai mani nomāc drūmas domas, vislabāk tās aizdzīt Daugavmalā. Vīrs vai dēls, redzot, ka slikti jūtos, saka: “Aizbraucam paķert vēju!” Nostājos Daugavas malā un ļauju, lai vējš izpurina sliktās domas un drūmo noskaņojumu. Sajūta, kad vējš izpūš “cauri” un savanda matus, ir brīnišķīga!”. Arī grāmatas palīdz atpūsties no darbiem un ikdienas. Šobrīd jubilārei ir “Jaunsudrabiņa periods”: “Ņemu vienu pēc otras Jaunsudrabiņa Kopoto rakstu grāmatas un pārlasu. Neko speciāli nemeklēju, bet vienmēr gadās tā, ka īstajā brīdī atrodu īsto lasāmvielu un domāju: re, tieši tas man šobrīd bija vajadzīgs!”
Sveic vēl aizmigušu
Kokinu ģimene dzimšanas dienas un citus svētkus parasti svin ģimenes lokā, bērni — arī ar saviem draugiem. Rituāls, kas tiek ievērots jau gadiem, ir vēl aizmiguša jubilāra sveikšana. Mājinieki ar apsveikumiem modina jubilāru un vēl daudz laimes. Vijas kundze atklāj, ka, dzimšanas dienā pamostoties, pirmā doma ir — vēl necelšos, gan jau tūlīt nāks mani sveikt! Gaidot “apaļo” jubileju, Vijas kundze neizbēga no kuplā radu, draugu un kaimiņu pulka. “Ļoti priecājos, ka varējām būt kopā. Ikdienā visiem nav laika satikties, tāpēc maz ir tādu brīžu, kad var nesteidzoties aprunāties un priecāties,” stāsta jubilāre.
Jāiestāda koks
Dzimšanas diena bez dāvanām nav dzimšanas diena! Vijas kundze stāsta, ka ģimenē parasti notiek tā — laikā no vienas dzimšanas dienas līdz nākamajai jubilārs pamanās pats nejauši izstāstīt, ko vēlētos saņemt dāvanā. Tas nav pieprasījums, ka noteikti šī lieta ir vajadzīga. Pirms diviem gadiem Vijas kundzei bija veselības problēmas, un viņa ieminējās, ka tās uzlabošanai noderētu divritenis, ar kuru braukt uz darbu. “Pārnāku mājās no darba, un mani sagaida izpušķots divritenis! Tie ir pārsteigumi, kuri paliek atmiņā. Šogad saņēmu dāvanā zelta ķēdīti ar kulonu un, kopš to man aplika ap kaklu, vairs neņemu nost.” Jubilāre ir pārliecināta, ka katram cilvēkam visas dzīves laikā ir jāiestāda vismaz vienu koku. Daudzstāvu nama pagalmā dižojas Kokinu ģimenes iestādītie koki — pīlādži, ievas un kastaņas. “Koki ir vērtība, kas paliek pēc katra cilvēka. Un, ja kāds vēlas savā dzīvē izdarīt par vienu labu darbu vairāk, lai iestāda koku!” teic Vijas kundze.
