Vietalviete Marija Akula pasauli ieraudzīja 1906. gada 25. decembrī Baltkrievijā, Braslavas rajonā.
Vietalviete Marija Akula pasauli ieraudzīja 1906. gada 25. decembrī Baltkrievijā, Braslavas rajonā. Pēc pāris dienām viņa kopā ar ģimeni un sveicējiem no Vietalvas pagasta padomes svinēs 100. dzimšanas dienu.
Liktenis Mariju Akulu nav saudzējis. Viņa pārdzīvojusi kara šausmas un ieslodzījumu, viņsaulē aizvadījusi vairākus tuviniekus, visu mūžu smagi strādājusi, taču ciešanas un daudzi traģiskie notikumi nav spējuši salauzt šo sievieti. Arī simts gadu vecumā “Kaivēnu” saimniece ir skaidru prātu, tikai kļuvis grūti staigāt un nav tik daudz spēka, lai paveiktu to, ko vēl gribētos padarīt.
Odzienu iepazīst jaunībā
Marija augusi kuplā ģimenē — viņai bija četri brāļi un māsiņa, kura gan septiņu gadu vecumā nomira. Meitenes vecāki strādāja savā saimniecībā, un jau kopš bērnības arī Marija iepazina visus lauku darbus. Jaunībā viņa bija atbraukusi uz Latviju un kādu laiku strādāja Odzienā. Meitene bija pat saņēmusi šīs valsts pasi, taču pēc kāda laika viņa atgriezās dzimtajā Baltkrievijā, kur iemīlējās un apprecējās. Otrā pasaules kara laikā ģimenē piedzima dēls Vladimirs.
Kara laikā Marija paslepus atbalstīja vietējos partizānus, un kādu dienu viņu mājā iebruka karavīri, sākās apšaude, un mazo Vladimiru ievainoja kājā, kas ietekmēja zēna veselību visu mūžu. Vēlāk Mariju un viņas vīru apcietināja un piesprieda cietumsodu — Marijai trīs gadus, vīram piecus. Kamēr vecāki izcieta sodu, mazo Vladimiru audzināja Marijas brālis. Atgriezusies brīvībā, jaunā sieviete vīru no ieslodzījuma nesagaidīja. Viņš cietumā nomira. Marija dēlu audzināja viena un jaunu ģimeni tā arī neizveidoja.
Ģimene vienmēr blakus
Kad dēls jau bija pieaudzis un izveidojis savu ģimeni, Akulas saņēma uzaicinājumu dzīvot un strādāt Latvijā. Tā sagadījās, ka 1967. gada pavasarī Marija atkal nokļuva Odzienā.
Akulas apmetās mazā mājiņā “Kaivēnos”, kur Marijas kundze dzīvo joprojām. Arī dēls Vladimirs un viņa sieva Ksenija dzīvo Vietalvas pagastā, savos “Robežniekos”, bet viens no mazdēliem nu iegādājies māju līdzās “Kaivēniem”. Tā ka kopā ar Marijas kundzi ik dienu ir kāds no viņas ģimenes.
Paveicies ar vīramāti
Marija Akula visu mūžu smagi strādājusi. Ilgus gadus viņas uzdevums bija ieslaukt pirmpienes tuvējā fermā un rūpēties par tikko dzimušiem teliņiem. Tas nebija viegli, taču Marija nekad nesūdzējās un necieta arī, ka citi čīkst un gaužas. Viņa bija prasīga gan pret sevi, gan citiem strādniekiem, vienmēr rūpējās, lai fermā būtu sagādāts viss nepieciešamais. Darbu kolhoza fermās viņa turpināja arī tad, kad mūžs iesniedzās jau septītajā gadu desmitā, bet vēlāk strādāja savā piemājas saimniecībā. Turēja aitas, govis, cūkas un kopa zemi. Vēl pirms dažiem gadiem ar ķerru pati veda sienu lopiem, taču pirms diviem gadiem bērni un mazbērni Marijas kundzi pierunāja lopus likvidēt un beidzot atpūsties. Tomēr vēl šīgada pavasarī kaimiņi redzēja “Kaivēnu” saimnieci rušināmies dārzā, bet rudenī viņa palīdzēja bērniem novākt kartupeļus.
Marijas kundzes vedekla Ksenija stāsta, ka viņai paveicies ar vīramāti. Viņa vienmēr bijusi saprotoša un atsaucīga, palīdzējusi auklēt un audzināt mazdēlus.
Vietalva bagāta simtgadniekiem
Pirmajos Ziemassvētkos, 25. decembrī, Marija Akula dosies uz dēla mājām “Robežniekos”, kur jubilārei tiks rīkotas nelielas svinības. Marijas kundzi sveiks ģimene, dāvanu sarūpējusi arī Vietalvas pagasta padome. Pašvaldības kultūras darba organizatore Zigrīda Pavloviča piebilst, ka Vietalva ir ilgdzīvotāju pagasts, jo pēdējo gadu laikā viņi godinās jau trešo simtgadnieci. Simto dzimšanas dienu Vietalvā svinējuši Auguste Federe, Nikolajs Baņukalns, kurš savā jubilejā lēnā solī vēl nodejoja valsi, un nu Marija Akula.
