Iespējams, Saukas jaunākās paaudzes ļaudis nezina, ka jau cariskās Krievijas laikā Saukas pagastā ietilpa ar lieliem mežiem no Saukas pagasta pārējās daļas nošķirta diezgan ievērojama zemes platība, ko dēvēja par Drivām vai plašākā nozīmē par Saukasgalu. Šīs zemes platības ietilpa Saukas pagastā arī Latvijas brīvvalsts laikā.
Pēc Otrā pasaules kara, pēc staļiniskā parauga nodibinot kolhozus, izrādījās, ka šī teritorija saimnieciski bija vairāk saistīta ar Zalvi nekā ar Sauku, tāpēc tā kā Lones ciema teritorija tika iekļauta Zalves ciemā. Mūsdienās šī teritorija kā Zalves pagasta daļa ietilpst Neretas novadā.
(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 6. janvāra numurā.)
Mājele sabrukusi jau sen, par tās iemītnieču likteni nekādu ziņu nav. Otra Drivu mazciemata apdzīvotā māja ir “Baloži” — ap 300 — 400 metru no “Kapudruvām”. Šajā mājā dzīvo ģimene, kura šurp pārcēlusies no cita apvidus. Zināms, ka daži šīs ģimenes locekļi strādā ārzemēs.
Kādreiz šī māja un zeme piederējusi brāļiem Kārlim un Jānim Svareniekiem. Jānis apprecējis Mildu Biti un pārcēlies dzīvot pie zalviešiem. Otrā pasaules kara beigu posmā viņš iesaukts sarkanajā armijā, karojis frontē, kur ticis ievainots kājās. Es Jāni Svarenieku ļoti labi pazinu, piedalījos arī viņa bērēs.
Pēc Kārļa Svarenieka sievas Alīdas nāves “Baloži” kā bezsaimnieka manta kļuvusi par Zalves pagasta pašvaldības īpašumu.
“Dambīši” un “Lauri”
Aiz “Baložiem” uz meža pusi kādreiz bijuši “Dambīši”, kas piederējuši Jānim Ozoliņam. Ģimenē bijuši divi dēli — Osvalds un Paulis. O. Ozoliņš, kuru labi pazinu, daudzus gadus strādāja par mežsargu vairākās meža apgaitās. Viņš dzīvoja nereģistrētā laulībā ar Annu, bērnu viņiem nebija.
Paulis Ozoliņš, lai izvairītos no iesaukšanas leģionā, patvēries pie Oškalna sarkanajiem partizāniem, kritis kaujā pie Mīnu kalniņa 1944. gada aprīlī, apbedīts Saukas Smiltaines kapsētā.
Vienas no Drivu mazciemata skaistākajām mājām bija “Lauri”, kurās Ulmaņlaikā un arī pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Andrejs un Rozālija Nebēdnieki. Viņu ģimenē bija divi dēli — Eduards un Alfrēds. Eduards ilgus gadus dzīvoja Viesītē, strādāja par elektriķi, tagad jau miris. Otrs Nebēdnieku dēls Alfrēds savu dzīvi veltīja mežam, visu mūžu līdz aiziešanai pensijā strādāja par mežsargu. Alfrēds miris un apglabāts Zalves kapos blakus sievai Jevlampijai. Šajā ģimenē piedzima trīs dēli — Paulis, Jānis un Juris. Paulis, ar kuru armijā dienēju vienā karaspēka daļā, izmācījās par biškopi, ilgus gadus strādāja Vecbebru tehnikumā, nomira samērā jauns. Jānis dzīvo un strādā Rīgā, bet jaunākais Juris ar ģimeni dzīvo bijušās Zalves krejotavas ēkā.
Pretī “Lauriem” otrpus ceļam bija necila mājele (nosaukums nav zināms), kurā dzīvoja Gritānu ģimene. Kad mājele kļuva dzīvošanai nederīga, Andrejs Nebēdnieks Gritānu ģimeni pieņēma savās mājās “Lauros”.
Ģimenes galva Aleksandrs Gritāns bija sarkanais partizāns Oškalna vienībā, krita kaujā pie Mīnu kalniņa 1944. gada aprīlī. Trīs bērnus — Aleksandru, Elzu un Olgu — izaudzināja atraitne Helēna. Visus trīs Gritānu bērnus ļoti labi pazinu, jo mācījos kopā ar viņiem Zalves pamatskolā.
Aleksandrs ilgus gadus dzīvoja Jēkabpilī, strādāja par šoferi. Nu jau gadus piecus ir viņsaulē. Meita Elza ir pensijā, dzīvo Neretā. Jaunākā meita Olga mācījās Liepājas pedagoģiskajā institūtā, dzīvo un strādā Liepājā.
Iekopj zemi
Sīkāk jāpastāsta par Drivu mazciemata “Ošāru” māju iemītniekiem, jo Jāņa Caunes nopelni šī apraksta tapšanā ir ievērojami.
Jāņa Caunes senči no Vecsaukas kroņa muižas ar izmaksu nopirka meža izcirtuma gabalu, lauza celmus, iekopa zemi, uzcēla māju un saimniecības ēkas.
Ļoti labi atceros “Ošāru” iedzīvotājus, mājas īpašniekus Jāni un Martu Caunes. Šajā ģimenē piedzima trīs bērni — Mirdza, Jānis un Vilnis. Kopā ar Vilni es mācījos Zalves pamatskolā.
Caunes man ir ļoti tāli radinieki. Radniecības līnija meklējama Saukasgala “Druvaktu” saimnieka Rubeņa dzimtā. Bet par to sīkāk, kad stāstīšu par Rubeņiem.
Mirdzu Cauni es pazinu ļoti pavirši, vairāk pēc ārējā izskata. Viņa ieguva augstāko izglītību, ilgus gadus strādāja Viesītes vidusskolā par fizikas un matemātikas skolotāju. Uzvārds pēc laulībām — Linīte.
Jānis Caune visu mūžu bijis saistīts ar mežu, jo praktiski visu darba mūžu nostrādāja par kokvedējas automašīnas šoferi dažādās Jēkabpils MRS mežniecībās.
Jaunākais dēls Vilnis mācījās par mežzini Lauksaimniecības akadēmijā, tika izslēgts no pēdējā kursa. Vainojama viņa asā mēle. Viļņa izteikumi par padomju īstenību nebija patikuši VDK vīriem. Vilnis strādāja mežniecībā par vienkāršu strādnieku, smagi saslima un nomira jaunos gados.
Cauņu ģimene ietilpa Saukasgala iedzīvotāju kopumā, kuri atbalstīja Oškalna sarkanos partizānus. Tam ir izskaidrojums. Martas Caunes brālis Jānis Zariņš (viņš arī Krišjāņa Zariņa brālis) aizgāja partizānos, idejisku apsvērumu vadīts, nevis, lai izvairītos no iesaukuma leģionā. Šī iemesla dēļ vācu okupācijas laikā vietējie šucmaņi sevišķi uzmanīja Caunes ģimeni. Ne velti Marta Caune tika arestēta, lai nosūtītu uz Jēkabpils cietumu.
Iepretim Caunes mājām otrpus ceļam bija “Pureņu” mājas, kurās dzīvoja “zaldātu zemes” ieguvēja Andreja Liesmas vecākais dēls Jānis Liesma ar ģimeni — sievu Veltu un dēlu Ilgoni.
Nošauj un ierok dūņās
Latvijas brīvvalsts laikā šīs mājas otrā galā dzīvoja Vilis Liesma — jauns slimīgs cilvēks. 1940. gadā viņu ievēlēja par Zalves pagasta komsorgu. Tas, protams, nepalika bez sekām un maksāja viņam dzīvību.
Pēc vācu armijas ienākšanas 1941. gada jūlijā, t. s. interregnum periodā, vietējie aizsargi ieradās “Pureņos”, arestēja Vili Liesmu, iesēdināja automašīnā un nogādāja Viesītē. Pēc pāris nedēļām V. Liesmu nošāva, bet viņa līķi ieraka dūņās ezeriņā Viesītes pilsētas centrā. Tikai pēc Otrā pasaules kara beigām viņa līķi atrada un ar cieņu apbedīja.
Šajā sakarā kļūdaina ir norāde Ulda Lasmaņa grāmatā “Ko neparedzēja hercogs Jēkabs”, ka neilgi pirms padomju armijas ienākšanas vāciešu pakalpiņi šucmaņi 1944. gada jūlijā — augustā nošāvuši Vili Liesmu, Pauli Ozoliņu un Andreju Evenīti (domāts Ēvelītis — V. V., 253. lpp.). Protams, grāmatas autoru te nevar vainot, jo ziņas viņam sniedza vietējās pašvaldības.
Noskaidrots, ka Vili Liesmu šucmaņi nošāva 1941. gada vasarā, ka Paulis Ozoliņš krita kaujā pie Mīnu kalniņa 1944. gada aprīlī, ka Andreju Ēvelīti 1944. gada aprīlī Saukas šucmaņi piekāva Saukasgala “Znotiņos” un viņš nomira Zalves pamatskolas pagrabā. “Pureņu” saimnieki Jānis un Velta Liesmas nomira, sasnieguši cienījamu vecumu, taču viņu dēls Ilgonis saslima un nomira pašos spēka gados. Ilgoņa atraitne dzīvo Zalvē, bet abi dēli — dažādos Latvijas novados.
Amputē abas kājas
Viena no Drivu mazciemata malējām, mežam vistuvākajām mājām “Plēsumi” piederēja Krišjānim Zariņam un viņa sievai Zelmai. Ģimenē bija divi bērni — dēls Evalds un meita Rasma. Ļoti labi pazinu Evaldu Zariņu — viņš man Zalves pamatskolā mācīja matemātiku, bija arī fizkultūras skolotājs un mans klases audzinātājs. Sestdienu pēcpusdienās skolotājs E. Zariņš parasti kājām devās uz tēva mājām “Plēsumiem”. Nereti līdz “Plostiņiem” gājām kopā, pārrunādami dažādus tematus. Reiz skolotājs Zariņš ieminējās, ka abi esam radagabali, bet nekādas atlaides man nedeva. Gluži otrādi — man pat likās, ka viņš bija ieinteresēts, lai es labāk apgūstu algebru un ģeometriju, tāpēc stingrāk atprasīja uzdoto.
Evalds Zariņš bija sportiska tipa vīrietis, Latvijas jaunatnes čempions vidējo distanču skriešanā. Tāpēc mani izbrīnīja viņa saslimšana, kas brieduma gados, ne vecumā, noveda līdz abu kāju amputācijai. Nomira skolotājs Zariņš, tikko sasniedzis 60 gadu vecumu, apbedīts Zalves kapsētā.
Otrā pasaules kara laikā Krišjāni Zariņu un viņa sievu Zelmu uzskatīja par Oškalna partizānu atbalstītājiem, jo Krišjāņa brālis Jānis Zariņš bija partizānos.
Par partizānu atbalstīšanu Krišjānis un Zelma Zariņi tika arestēti un ieslodzīti Jēkabpils cietumā, pēc tam pārvesti uz Jelgavas cietumu. 1944. gada rudens pusē Jelgavas cietumu sabombardēja, un Krišjānim Zariņam izdevās izbēgt un atgriezties mājās. Pēc kāda laika mājās atgriezās arī viņa sieva Zelma.
Pēc Otrā pasaules kara Krišjānis Zariņš kādu laiku strādāja par Lones ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju, pēc tam Putraskroga rūpkombinātā par noliktavas pārzini.
Krišjāņa Zariņa brālis Jānis pēc kara strādāja milicijā Rīgā.
Dēvē par
mežgaliešiem
Pie Drivu mazciemata sētām jāpieskaita arī mājas “Ilgas” Lones—Daudzeses ceļa malā.
Manā bērnībā šajās mājās neviens vairs nedzīvoja. Pēc Jāņa Caunes stāstītā, Ulmaņlaikos “Ilgās” dzīvojuši brāļi Daukstes — Jānis un Jāzeps.
Apraksta nobeigumā pastāstīšu par tām Saukasgala sētām, kuras kopumā dēvēja par mežgaliešiem, jo tās bija meža klajumos vai tuvu mežam.
Dzegužkroga—Melnā tilta ceļa malā bija pusotrstāvīga dzīvojamā māja “Runcēni”. Manā bērnībā un jaunībā šajās mājās dzīvoja Lieldaudziešu ģimene, Bērziņi — Jānis, viņa sieva un meita Rita, Baltrumu ģimene, vientuļnieks Pēteris Balbuks, kurš bija kurlmēms.
Kara laikā un tūlīt pēc kara “Runcēnos” dzīvojusi arī Oskara Spēlīša ģimene. O. Spēlītis bijis mežziņa Herberta Bišera vietnieks. “Runcēnos”, izrādās, dzimusi mana klasesbiedrene Inta Spēlīte, ar kuru vienā klasē mācījos Zalves pamatskolā un Neretas vidusskolā. Viņa ilgus gadus strādāja par Jelgavas rajona padomes priekšsēdētāju. Savas mājas Jaunsvirlaukā Inta nosaukusi par “Runcēniem”.
Aiz “Runcēniem” bija liela divstāvu māja “Mežgaitas”. Tajā pārsvarā dzīvoja mežsargi, mežstrādnieki. Pēc kara “Mežgaitās” bija arī neliels veikals. Visu mūžu “Mežgaitās” nodzīvoja Berģu ģimene.
Pretī “Mežgaitām” otrpus Zalvītes upei “Māliņos” dzīvoja mežsarga Marķīza ģimene.
Uzskrien mīnām
Otrā pasaules kara laikā Oškalna sarkanie partizāni netālu no “Māliņiem”, mežmalā pie vientuļa ozola, bija ierīkojuši ložmetēja ligzdu, bet piekļuvi tai mīnējuši. Partizānu mīnām nejauši uzskrēja un gāja bojā vietējās iedzīvotājas Minna Zariņa un Hermīne Smalcis (Intas Spēlītes vecāmāte).
Zalvītes upes kreisajā krastā bija vesela rinda sētu ar mazām zemes platībām. Šo sētu iedzīvotāji bija aktīvi Oškalna sarkano partizānu atbalstītāji: “Jurušos” dzīvojošā Masuļu ģimene, “Cietuļos” dzīvojošā Vērdiķu ģimene, “Zalviņās” mītošā Ēvelīšu ģimene un Kāpostu ģimene “Avotiņos”. Neviena no šīm mājām nav saglabājusies.
Netālu no Druvaktu tilta pār Zalvītes upi “Upītēs” manā bērnībā un jaunībā dzīvoja Kārlis Zosens. Viņš kādu laiku bija Saukas luterāņu draudzes priekšnieks.
V. Zosens nodzīvoja garu mūžu.
Māja “Upītes” ir saglabājusies, tajā iekārtota mednieku māja.
Netālu no “Upītēm” bija “Rudzīši”. Atceros, vecajiem Rudzīšiem bija dēls Paulis, kurš vienmēr lielījās, ka jaunībā strādājis milicijā. Patiesībā P. Rudzītis pēc kara bijis iznīcinātājs (istrebiteļ). Pēdējos dzīves gados redzēts Viesītes dzertuvēs…
Dzied pat ārijas
Pie Druvaktu tilta Zalvītes labajā pusē bija “Druvakti”, kur saimniekoja Alberts Rubenis, liels dziedātājs ar ļoti labu balsi. Dziedāja pat operu ārijas.
Alberta Rubeņa māsu Zelmu bija apprecējis Krišjānis Zariņš, bet Alberta Rubeņa brālis Artūrs Rubenis Rīgā bija precējies ar mana tēva māsīcu Veltu Rozenšteinu. Tādā veidā es un skolotājs Evalds Zariņš bijām radi.
Pēc “Druvaktu” saimnieku Rubeņu nāves māju mantoja viņu radinieks — Aizkraukles slimnīcas ķirurgs Ivars Ārgulis. Viņš vairāku gadu garumā “Druvaktus” atjaunoja. Ivars gāja bojā autoavārijā. Tagad “Druvaktos” vasarās un brīvdienās saimnieko ārste Vija Ārgule ar dēliem.
Iepretī “Druvaktiem” otrpus ceļam ir “Siliņi” — mežsarga māja, kura tagad ir tukša. Pēdējais “Siliņu” iedzīvotājs bija Alfreds Nebēdnieks.
Pie Saukasgala sētām jāpieskaita arī “Meža Jaudzemi”, “Ārītes” un “Robežnieki”. Neviena no šīm mājām nav saglabājusies.
***
Savu pienākumu pret dzimto pusi, pret savas bērnības un jaunības zemes stūrīti esmu centies izpildīt. Kā man tas izdevies, lai lemj lasītājs.
Ceru kādreiz uzrakstīt arī Saukasgala skices.
