Īss vēsturisks ieskats
19. gadsimta otrajā pusē lielu Saukasgala teritoriju klāja Saukas (Vecsaukas) valsts jeb kroņa muižai piederoši lieli meži.
Bija beidzies krievu — turku karš (1877. — 1878.), un daudzi cariskās armijas zaldāti (bijušie kalpi), kuri cara armijā bija nokļuvuši, velkot lozes, un dienējuši daudzus gadus, atgriezās mājās. Arī Saukas kroņa muižā atgriezās bijušie zaldāti.
Dzimtbūšana Kurzemes guberņā, kurā ietilpa arī Sauka, bija atcelta jau 1817. gadā, kalpi valsts muižām lielā skaitā vairs nebija vajadzīgi. No kara atgriezušos zaldātus, kuri bija kalpojuši caram un lējuši savas asinis karā, kaut kur vajadzēja izmitināt. Ar Baltijas ģenerālgubernatora rīkojumu bijušajiem cara armijas zaldātiem sāka izdalīt īpašumā nelielus zemesgabalus, parasti 1 — 1,5 ha platībā, ko tautā dēvēja par “zaldātu zemēm”. Saukas pagastā “zaldātu zemi” izdalīja no Saukas kroņa muižas meža un meža zemēm Saukasgala teritorijā.
Andrejs Liesma
pirmais iegūst
“zaldātu zemi”
Kā pirmais Saukasgalā savu meža gabalu par uzticīgu kalpošanu caram saņēma bijušais Krievijas impērijas zaldāts Andrejs Liesma.
Viņš izcirta mežu, uzcēla mājokli, daļu kokmateriālu apmainīja pret bišu kokiem un sāka nodarboties ar biškopību. Pagasta vecākais un vietnieku pulks pamanīja, ka Andrejs Liesma ir centīgs vīrs, ar dravošanu viņam labi sokas, tāpēc lēti ar izmaksu pārdeva viņam papildu gabalu muižas nocirstā meža zemes (cik liels šis meža gabals bija, precīzi nav zināms).
Andrejs Liesma, vairs ne jauneklis būdams, apprecēja mana vectēva vecāko māsu Anni. Ģimenē piedzima trīs dēli — Jānis, Valdis un Alberts, meita Alvīne. Viņi savu mūžu pārsvarā nodzīvoja mazciematā Drivās.
Par to, kā tēvs Andrejs ticis pie “zaldātu zemes”, kā uz šīs zemes saimniekojis, man paspēja izstāstīt mana tēva Valda Vietnieka brālēns Valdis Liesma, kurš nodzīvoja garu mūžu — 96 gadus (1912. — 2008.) un nomira Saukasgala “Kapudruvās” (mājas šādi nosauktas, jo tuvumā bija 1710. gada mēra kapi).
Vai vēl kāds cits no Drivu mazciemata iedzīvotājiem Saukasgalā ieguva “zaldātu zemi”, tagad precīzi nav iespējams noskaidrot. Tas varētu būt arī bijušā mežsarga Osvalda Ozoliņa tēvs.
Pārējie Drivu mazciemata iedzīvotāji lēti un uz izmaksas termiņu izpirkuši Saukas valsts muižas nocirstā meža celmājus, lauzuši un dedzinājuši celmus, iekopuši samērā nelielus zemesgabalus (no 6 līdz 14 ha platībā). Par to zināja stāstīt Jānis Caune, kura vecāki un viņš pats bērnībā un jaunībā dzīvoja Saukasgala Drivu mazciematā. Jānis Caune ilgus gadus strādāja dažādās mežniecībās par kokvedējas automašīnas šoferi. Pašreiz, sasniedzis cienījamus gadus, dzīvo Viesītē.
Atbilstoši Jāņa Caunes stāstiem tādā veidā pie zemes tikušas Caunu, Zariņu, Nebēdnieku, Apiņu, Svarenieku un citas ģimenes, kuras dzīvojušas mazciematā Drivas.
Saukasgals — mana dzimtene
Manas dzimšanas apliecības oriģinālā rakstīts, ka esmu dzimis 1944. gada 4. novembrī Lones ciema “Plostiņos”, un mana dzimšana reģistrēta Lones ciema izpildkomitejā 1944. gada 6. novembrī.
Ievērojot, ka 1944. gada rudenī bijušo Saukas pagasta teritoriju padomju varas iestādes sadalīja divos ciemos — Saukas un Lones, iznāk, ka faktiski esmu dzimis kā saucietis.
Tā kā esmu dzimis Saukasgalā, tur uzaudzis un dzīvojis līdz 18 gadu vecumam, varu dalīties savās atmiņās par Saukasgala robežām, teritoriju, lielas daļas šī Saukas pagasta nostūra iedzīvotāju likteņiem, jo daudzus vēl atceros.
Par Saukasgalu rakstījis dzejnieks un rakstnieks Arvīds Osītis savā aprakstā “Saukasgals”, kurš pēdējoreiz publicēts Saukas pagasta padomes izdotajā grāmatā “Mūsu stāsti. Dzērvieši, lonieši un saucieši laiku lokos” (96. — 101. lpp.).
Izmantoju arī sava tēva brālēna Valda Liesmas stāstījumu par Saukasgala ļaudīm, viņu sadzīvi. Ieskatu dažos vēsturiskos faktos man telefoniski sniegušas žurnāliste Daina Bruņiniece un Aina Kasnovska.
Nenovērtējamu palīdzību atmiņu pierakstā par Saukasgala sētām, ļaudīm, notikumiem sniedza Jānis Caune (dz. 1934.), kurš dzimis, audzis Saukasgalā un līdz šai dienai ir saistīts ar dzimto novadu.
Pagājušajā ziemā Jāni Cauni kopā ar dzejnieku Imantu Auziņu apmeklējām slimnīcā Rīgā un stundām pārrunājām Otrā pasaules kara notikumus Zalvē, Saukā, Lonē.
Tā tapa šīs kārtējā Saukas grāmatā publicētās atmiņas.
Palikušas piecas
sētas
Kādreiz Sauka kā Sēlijas lielākais pagasts veidojies uz Vecsaukas un Jaunsaukas muižu bāzes. 1935. gadā Saukas pagastā bija 547 zemnieku saimniecības, te dzīvoja 3487 iedzīvotāji.
Saukas pagasta nomale — Saukasgals — Latvijas brīvvalsts laikā robežojās ar Zalves, Viesītes un Daudzeses pagastu. Kādreiz pie Lones mazbānīša stacijas stāvējusi vēl pēc Otrā pasaules kara novietota ceļa zīme, kas informēja, ka līdz Saukasgala pirmajai mājai “Ilgām” mērojami pieci kilometri.
Šodien Saukasgalā palikušas piecas mājas. Divās no tām — “Kapu druvās” un “Baložos” — visu gadu dzīvo ļaudis. “Druvaktos” Zalvītes upes krastā vasarās un brīvdienās saimnieko Aizkraukles slimnīcas ārste Vija Ārgule ar dēliem. Turpat netālu kādreiz Kārlim Zosenam piederošajā mājā kāds mednieku kolektīvs ierīkojis medību māju. Aiz “Saušiem” uz Dzegužkroga ceļa saglabājusies mežsarga K.Virovska māja. Tur reizēm apgrozoties šaubīgi gadījuma ļaudis. No pārējām Saukasgala mājām palikušas drupas, pamati. Dažu mājvietu iezīmē lieli koki.
Cik tad īsti sētu bija Saukasgalā tā ziedu laikos? Par to ir dažādi viedokļi un dažādi dati. Arvīds Osītis aprakstā “Saukasgals” norāda, ka Saukai piederošais biezi apdzīvotais nostūris sastāvējis no desmit viensētām, diviem mežsargiem un mazciemata Drivām. Ja pieņem, ka “Drivās” bija 10 dzīvojamo ēku, tad, pēc A. Osīša domām, kopējais sētu skaits Saukasgalā bija 22. Mana tēva brālēns Valdis Liesma savulaik vēstīja, ka Saukasgalā bijušas 26 sētas. Savukārt Jānis Caune saskaitījis 35 sētas. A. Osīša un V. Liesmas dati par Saukasgala māju skaitu ir neprecīzi, neatbilst realitātei. Abi ar Jāni Cauni, pārskaitījuši visas Saukasgala mājas, secinājām, ka te kādreiz bijušas 35 saimniecības. Saukasgalā Latvijas brīvvalsts laikā un tūlīt pēc Otrā pasaules kara dzīvojuši ap 140 — 150 iedzīvotāju. Nosacīti Saukasgala sētas var sadalīt trijās daļās — jurānieši, mežgalieši, drivinieki. Vispirms par jurāniešu sētām.
(Turpmāk vēl)
“Meža Jurāni”
“Meža Jurāniem” ir kultūrvēsturiska nozīme. Tie savulaik piederēja manam vecvectēvam Jorģim Vietniekam. Pirms viņa nāves šīs sētas ļaudis apstrādāja ap 40 — 45 ha zemes. Domājams, šo zemi mans vecvectēvs izpirka no Saukas valsts muižas, dokumentālu pierādījumu šim darījumam gan nav.
Mana vecvectēva ģimenē bija kupls bērnu pulciņš — vecākais dēls Jorģis, dēli Pēteris (mans vectēvs), Krišjānis un Jānis, kā arī trīs meitas. Vecākā bija Anne, kuru apprecēja Drivu bitenieks Andrejs Liesma. Vidējā meita Matilde Rīgā apprecējās ar kādas fabrikas meistaru Rozenšteinu. Mana vectēva jaunāko māsu Minnu apprecēja Zalves muižas kalējs Žanis Osītis. Viņš, vēl būdams jaunos gados, 1906. gada februārī Zalves kapos slepus izraka kapu soda ekspedīcijas noslepkavotajam dzejniekam un skolotājam Jūlijam Dievkociņam.
Rados ar Jāni Jaunsudrabiņu
Interesanti atzīmēt, ka mans vecvectēvs Jorģis Vietnieks bija apprecējis un par saimnieci “Meža Jurānos” atvedis rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa tēva mātes jaunāko māsu Anni.
Pēc rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa piedzimšanas 1877. gada 25. augustā Neretas “Krodziņos” Jaunsudrabiņu ģimene — tēvs Jānis, māte Ieva un mazais puika — pārcēlusies uz dzīvi “Meža Jurānos”. Te rakstnieka tēvs veicis kalpa darbus — ziemā braucis mežā, bet pavasarī, vasarā un rudenī strādājis lauku darbus tīrumos un pļavās.
Rakstnieka tēvs saaukstējies, saslimis ar tajos laikos neārstējamu slimību — ātro diloni — un “Meža Jurānos” miris, atstājot divus gadus un desmit mēnešu veco dēlu. Rakstnieka tēvs apglabāts Saukas pagasta “Galvānu” kapos. Pēc vīra nāves Ieva Jaunsudrabiņa ar mazo dēlu pārcēlusies dzīvot neretiešos. Taču “Meža Jurānos” garo mūžu nodzīvojusi rakstnieka tēva māte.
Jānis Jaunsudrabiņš arī vēlākajos gados šad un tad ciemojies pie saviem radiem “Meža Jurānos”. To rakstnieks atcerējies autobiogrāfiskajā aprakstā “Mana dzīve”. Pēc mana vecvectēva Jorģa Vietnieka nāves atbilstoši tā laika civillikumiem “Meža Jurāni” palikuši vecākā dēla Jorģa Vietnieka īpašumā.
Tā radās “Plostiņi”
Manam vectēvam Pēterim Vietniekam vecākais brālis no “Meža Jurānu” grunts izdalījis nelielu purvainu zemesgabalu. Tur vectēvs, būdams labs amatnieks, uzcēlis nelielu mājokli, sauktu par Vietnieku istabiņu. Pirmā pasaules kara laikā mans vectēvs kopā ar ģimeni — sievu Annu, dēlu Valdi (manu tēvu) un meitu Almu — devies bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā vectēvs uzcēla jaunu lielāku māju un saimniecības ēkas netālu no Zalvītes upes, pa kuru tika pludināti plosti. Šī iemesla dēļ mājas nosauca par “Plostiņiem”.
No “Meža Jurānu” grunts atdalītais zemesgabals nebija liels — 13 hektāru, no kuriem tikai 4 hektāri bija aramzeme. Pārējo daļu veidoja purvainas pļavas un celmaine.
Latvijas brīvvalsts laikā “Plostiņos” ar lauksaimniecību nodarbojās pārsvarā mans tēvs, bet vectēvs, būdams amatnieks, apkārtējiem saimniekiem gatavoja ragavas, ratus un dažādas citas lauku sētās nepieciešamas lietas.
Mana tēva māsu Almu apprecēja Saukas “Vīksnu” saimnieks Jānis Vīksne. Viņš 1940. — 1941. gadā bija Saukas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Vācu okupācijas laikā viņš tika arestēts un vairākus gadus pavadīja Jēkabpils cietumā. Taču pirmajā padomju varas gadā viņš nebija vainojams sauciešu nāvē, tāpēc J. Vīksne palika dzīvs. Viņš ilgus gadus strādāja sovhozā “Lone” par brigadieri un sagādnieku.
Brālis brālim nepiedod
Mans tēvs Otrā pasaules kara beigu posmā apprecēja Biržu pagasta iedzīvotāju Annu Biti. Šajā laulībā piedzimu es, mani brāļi Valdis un Jānis. Pēc kara mūsu tēvs strādāja Lones mežniecībā par strādnieku līdz pat savai nāvei. Mana vectēva vecākais brālis Jorģis Vietnieks līdz nāvei dzīvoja “Meža Jurānos”. Saimniecība nīkuļoja, jo vectēva brālis vairāk raudzījās uz kroga pusi. Abu brāļu attiecības visu dzīvi bija vēsas, jo vectēvs nevarēja piedot savam brālim vissliktākā zemesgabala iedalīšanu “Plostiņu” saimniecības izveidošanai.
Šodien “Meža Jurānu” un “Plostiņu” mājvietās aug koki. Vietnieku tilts gan vēl joprojām ir saglabājies. Vēl šovasar es braucu tam pāri. Pretī “Meža Jurānu” mājām otrpus upei bija vēl divas “Jurānu” sētas. Man liekas, vienu sētu sauca par “Upelniekiem”.
Kalps iemīl saimnieka sievu
Atceros, “Jurānos” dzīvoja Spakovsku ģimene. Tās galva Alberts Spakovskis Saukasgalā bija ienācējs no “Lielās Saukas”.
