Dziedātājs Sergejs Jēgers ir vienīgais kontrtenors Baltijā. Viņš ir brīvmākslinieks un tagad mācās pie pasaules pirmā kontrtenora Andreasa Šolla Senās mūzikas akadēmijā Bāzelē.
Dziedātājs Sergejs Jēgers ir vienīgais kontrtenors Baltijā. Viņš ir brīvmākslinieks un tagad mācās pie pasaules pirmā kontrtenora Andreasa Šolla Senās mūzikas akadēmijā Bāzelē. Parīzē savulaik izturēja konkursu Orfeja lomai operā “Orfejs un Eiridīke”, šo operu iestudēja Sergejam nu jau labi pazīstamajā Jaunkaledonijā. Latvijas Nacionālajā operā viņa balsij lomu ir maz, tāpēc viņš dziedājis tikai divās operās: “Dēmonā” Eņģeli un “Alčīnā” Rudžero.
Latvijā ierakstīts dziedātāja pirmais kompaktdisks ar slavenākajām kontrtenora ārijām. Drīzumā Sergejs Jēgers dosies uz ārzemēm, kur dziedās solokoncertos. Varētu domāt, ka tik slavens cilvēks no pārējiem atšķiras, ir atturīgs un aizņemtības dēļ ne vienmēr runā ar žurnālistiem. Nekā tamlīdzīga! Kad Sergejs Jēgers gatavojās koncertam Skrīveros, viņš jau pāris nedēļu iepriekš labprāt piekrita intervijai “Staburagam”.
Dzied kopš bērnudārza
— Kad sākāt dziedāt?
— No piecu gadu vecuma, kad apmeklēju bērnudārzu. Arī abas manas māsas, kuras bija par gadu un diviem jaunākas, dziedāja jau “dārziņā”.
— Pastāstiet par savas dziedātāja karjeras sākumu!
— Mācījos Rīgas mūzikas internātskolā, apguvu kora mūzikas pamatus un klavierspēli. Šajā skolā no 1. klases dziedāju audzēkņu korī. Mācoties sapratu, ka dziedāt var dažādi, taču ar kontrtenora balsi cilvēks jau piedzimst, to nevar iemācīties. Esmu piedalījies dažādos prestižos pasaules dziedātāju konkursos, un mana karjera attīstījās tik ātri, ka pats visam pat nespēju izsekot līdzi — kas un kā notiek.
Mūzikas akadēmijā mācījos pie profesora Kārļa Zariņa un dziedāju slavenākās tenoru ārijas. Bet dziļi dvēselē slēpās kontrtenora balss. Tā, kura man bija pirms balss lūzuma, kad biju vēl puika. Balss ir ar lielu frekvenci, un pasaulē šādu dziedātāju ir ļoti maz. Es sapratu, ka, attīstot savu talantu kā kontrtenoram, man radīsies desmit reižu lielākas iespējas nekā dziedot kā tenoram. Es gribētu būt ļoti labs kontrtenors, nevis viduvējs tenors. Diemžēl Latvijā arī labu tenoru vairs nav, piemēram, mūsu slavenais Aleksandrs Antoņeko, būdams viens no spožākajiem tenoriem, dzied citur pasaulē, nevis Latvijā.
Dieva dāvana
— Kā ar savu balsi “sadzīvojat”?
— Es pats par to brīnos un uzskatu, ka tā ir Dieva dāvana. Kad esmu draugu pulkā un kādos neoficiālos pasākumos, dziedu kā tenors. Uzskatu, ka mana kontrtenora balss pieder ne jau man vienam, tā pieder visiem. Mūsu mazā valsts ir bagāta, ka tai ir savs kontrtenors. Jebkura pasaulslavena opera ir lepna, ja tajā dzied kaut viens kontrtenors. Šī balss ir liels retums un arī viena no dārgākajām balsīm pasaulē, un šodien Eiropā tā ir modes lieta.
— Jūs joprojām mācāties?
— Man ir gods jau otro gadu būt pasaules pirmā kontrtenora Andreasa Šolla skolēnam Senās mūzikas akadēmijā Bāzelē. Liktenis man bija labvēlīgs, jo es pie viņa vēlējos nokļūt jau tad, kad sāku dziedāt ārpus Latvijas. Gribēju dzirdēt pašu dziedātāju, nevis klausīties ierakstus. Nu viņš ir mans pasniedzējs, un es jūtos laimīgs. Esmu mācījies arī Parīzē. Jūs jautāsiet, kāpēc es joprojām mācos? Tāpēc, ka dziedātājam, manuprāt, jāmācās visu mūžu. Mācos izpildījumu, frāzējumu, tādu dvēseles stīgojumu, lai es kā dziedātājs klausītājus no skatuves emocionāli un garīgi piepildītu ar augstu gara pacēlumu. Tā ir mana misija, kuru līdz šai dienai pildu.
Piedzimst ar to, kas lemts
— Vai dziedat arī baznīcās?
— Ļoti daudz. Esmu luterānis un plašākai publikai sāku dziedāt tieši baznīcās. Neviens jau uzreiz nenonāk uz operas skatuves vai koncertzālēs, kamēr viņš nav pamanīts. Es zinu, ka aiz mazām durvīm vienmēr ir lielas durvis, un nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Arī aiz maza cilvēka stāv liels cilvēks.
— Bet var būt arī otrādi.
— Jā, taču cilvēks piedzimst ar to, kas viņam lemts. Es tam ticu. Vienmēr ir ņemts, un vienmēr ir dots. Taču viss atkarīgs no cilvēka dvēseles. Ar šo domu es dzīvoju. 25 procenti ir ģenētiskās informācijas, par kuru varam pateikties saviem vecākiem. Tikpat ir karmas, ko mums Dievs devis, bet 50 procentu ir paša brīva izvēle. Diemžēl šodien cilvēkiem ir ļoti maz brīvās izvēles, un daudziem klājas grūti. Arī man ir grūti, lai kā strādāju, cenšos un mācos, naudas vienmēr ir par maz, jo mērķi ir augsti un ideāli lieli, bet es tomēr, nevienu nepazemojot un neaizskarot, eju uz savu mērķi.
“Mana dzīve ir mūzika”
— Jūs esat tik ļoti aizņemts. Kas jūs iedvesmo, kad pagurstat?
— Skaista un harmoniska mūzika. Mana dzīve ir mūzika, es no rīta pamostos un dziedu. Tā ir dziedāšana sirdij. Es nogurstu, kad daudz skatos operas vai baleta izrādes, jo uz to visu raugos savādāk, tad smadzenes piekūst. Man patīk mūzikli, tos skatoties, iedvesmojos Londonā, no kurienes nupat atgriezos. Man jau bērnībā patika arī operetes, tad arī nolēmu kļūt par dziedātāju. Tomēr vienmēr sev jautāju — vai mākslai ir izklaidējošs raksturs? Šo definīciju vēl nevaru noformulēt, tomēr man šķiet, ka nē.
Kad man ir brīvāks laiks, staigāju vai braucu pa pilsētu. Uzlieku austiņas un klausos mūziku, braucot kādā transportlīdzeklī, mācos dziesmu vārdus. Mani iedvesmo Fredijs Merkūrijs, “ABBA”, Eltons Džons. Šī mūzika manī aizskar tādas stīgas, ko visi cilvēki nesajūt.
— Jūsu balss ir īpaša. Kā pats to vērtējat?
— Kad tikko sāku dziedāt, man bija kauns no savas balss, es uztraucos, cilvēki smīkņāja, un man bija jālauž cilvēku aizspriedumu stereotipi. Pirmajam vienmēr ir grūtāk. Šodien esmu lepns par to, ka esmu izaudzinājis cilvēku kopu, savas mūzikas sapratējus un mīļotājus, viņi manu mūziku dzird. Tā nav domāta visiem. Virs manas skaņas ir vēl cita skaņa, kuru dzird tikai izredzētie. Tas ir tas dvēseles gara lidojums, ko dzird viņi un arī es pats. Tāpēc man bieži ir grūti dziedāt, jo dzied taču mana dvēsele…
Ģeniāls un vienkāršs
— Vai ir kāds operdziedonis, kuram gribētu līdzināties?
— Manam skolotājam profesoram Kārlim Zariņam. Viņš ir unikāla personība mūsu valstī, fantastisks cilvēks, un es daudz no viņa esmu mācījies. Viņš vienmēr par mani rūpējas, starp mums ir psiholoģiskā un emocionālā saskaņa. Es ļoti priecājos, kad viņš saņēma mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.
Par Kārli Zariņu un dziedātāju Sonoru Vaici es vienmēr saku — cilvēka ģenialitāte ir viņa vienkāršībā. Lai Dievs dod nodzīvot mūžu ar šo domu!
— Ko darāt, lai būtu vesels un nezaudētu balsi?
— Neko nedaru. Nebaidos no saaukstēšanās, netinos šallēs. Ja cilvēks tā sāk darīt, tad gan var saslimt. Kārlis Zariņš man mācīja, ka pavasarī ilgāk jāstaigā siltāk apģērbtam, bet rudenī — pēc iespējas ilgāk plānākā apģērbā.
Viss, kas notiek ar ķermeni, sākas galvā. Ar angīnu var saslimt tikai tad, kad cilvēks jūtas emocionāli nestabils.
Dzied pats sevī
— Kad esat uz skatuves, jūs dziedat visai zālei vai vienam cilvēkam?
— Man ir savas vīzijas, es nevienā neskatos. Mirklī, kad paklanos, zāle pazūd, un es dziedu sevī. Citādi es nemaz nevaru nodziedāt. Piemēram, dziedot, “Ave Maria”, kad zālē daudzi šņukst, es to nevaru atļauties, lai arī mana sirds raud, šai brīnišķīgajai mūzikai skanot.
Ar katru koncertu es savā jūtu pasaulē jūtos stiprāks. Koncertos es ar klausītājiem apmainos ar labo enerģiju. Manī rodas atziņa, ka varu būt stiprāks un labāks. Es negribu būt tikai labāks, bet vislabākais. Šis ir mans laiks, un es to gribu nodzīvot produktīvi, sasniegt mērķus, kādus vēlos.
Ir sargeņģelis
— Vai esat kaut ko izdarījis arī nepareizi?
— Reizēm notiek arī kas slikts. Un jau tajā pašā brīdī es apzinos, kāpēc esmu kļūdījies. Man debesīs ir savs sargeņģelis — mana māmiņa.
— Klausoties jūs, jūtams, ka jūs garīgi bagātu un dvēseliski stipru dara tieši cilvēkmīlestība.
— Visiem nekad nevaru būt labs, taču cenšos palīdzēt slimiem bērniem un arī pieaugušajiem. Divus gadus strādāju garīgi atpalikušo centrā un zinu, ka no šiem cilvēkiem staro liela mīlestība. Mēs dzīvojam ļoti nežēlīgā un skarbā pasaulē. Es savulaik strādāju arī bērnunamā, jo gribēju glābt pasauli. Taču nevar palīdzēt cilvēkam, kuram vairs nav iespējams palīdzēt.
Es aizgāju no bērnunama, jo tieši tāpēc mans “pionieru ugunskurs” nodzisa un nolaidās rokas. Šodien es palīdzu organizēt festivālus slimajiem bērniem un kopā ar draugiem daru viņu dzīvi krāsaināku.
Talantu atdod cilvēkiem
— Savu dzīvi veltīsiet tikai skatuvei vai arī jums kādreiz būs ģimene?
— Apmēram pēc trijiem gadiem man ir ieplānotas laulības, taču tās nenotiks Latvijā, bet Parīzē. Protams, man būs bērni, un es sapņoju ar ģimeni dzīvot skaistā vietā, taču ne Latvijā, kaut gan es te vienmēr atgriezīšos.
Gribu būt labdaris un palīdzēt slimiem cilvēkiem. Visu savu dzīvi veltīšu tuviniekiem, īpaši vecmāmiņai, kura mani un māsas izaudzināja, kad avārijā gāja bojā mūsu māte. Toreiz man bija pieci gadi.
Visas labās domas un enerģiju, talantu veltu cilvēkiem. Viņiem dodu un došu, cilvēkiem vēlu mīlēt un būt mīlētiem, jo mīlestības nekad nav par daudz. Kā pasaule mainītos, ja katrs no mums ik dienu izdarītu trīs labus darbus! Ja man jautātu, par ko gribētu piedzimt vēlreiz, es atbildētu — tikai par Sergeju Jēgeru.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Sergejs Jēgers.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1979. gada 28. janvāris, Jelgava.
DZĪVESVIETA: Rīga.
IZGLĪTĪBA: absolvējis Rīgas mūzikas internātskolu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvis maģistra grādu mūzikā, profesora Kārļa Zariņa audzēknis.
NODARBOŠANĀS: brīvmākslinieks.
ĢIMENE: neprecējies.
VAĻASPRIEKS: slidošana, klavierspēle, ceļošana, ēdiena gatavošana.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
