Daugavkrastu meitenes Ainas Lazdiņas dzīvē savu zīmi atstājis gan Latvijas brīvvalsts laiks, gan karš, padomjlaiks un izsapņotā neatkarīgā Latvijas valsts. Liktenis Ainas kundzi pirms desmit gadiem atveda uz Kokneses novada Iršu pagastu. Viņa daudzus gadus strādājusi par ģeoloģi, bet sirds vienmēr piederējusi arī mākslai.
Ar dievvārdiem pie galda
— Iršos esat ienācēja. Kur ir jūsu dzimtā puse?
— “Sākums” man ir pie Krustpils, pie Daugavas. Dzīvojām pašā upes krastā, ļoti skaistā vietā. Māte Ede Hermīne nāca no plostnieku dzimtas, abi ar tēvu Andreju viņi vairākus gadus pavasaros pludināja plostus, vadīja tos cauri bīstamajām krācēm uz Rīgu. Mums saimniecībā bija desmit hektāru zemes, ģimene bija kupla — septiņi bērni, un naudu vajadzēja.Vecāki mūs, bērnus, radināja pie darba. Vecākā māsa Lilita skolā sāka iet desmit gadu vecumā, jo bija jāauklē mazā māsa Elda. Mammīte ļoti pārdzīvoja, ka viņai tikai nepilna gada izglītība, lai kā gribēja, bet nevarēja skoloties. Viņa ar aizrautību lasīja grāmatas, nebija vaļas, tāpēc lasīja naktīs.
— Septiņi bērni — liela saime.
— Ciltskoks tagad mums iznāktu ļoti kupls. Trūcīgas ziņas ir vēl no 1813. gada. Vidējā brāļa meita sāka vākt ziņas par dzimtu, tāpēc mēs ar māsu mēģinām palīdzēt sameklēt materiālus un atcerēties. Šo to jau esmu pierakstījusi — par savu dzimtu, par vecākiem, tuvajiem cilvēkiem, apkārtnes aprakstus, nostāstus. Ziņas gan diezgan trūcīgas, daudz kas zudis.
— Pastāstiet par savu bērnību!
— Pavasaros Daugavā līdz pat stāvā krasta augšai bija milzīgi ledus blāķi, tāda rēkoņa un dūkoņa bija, kad tie nāca krastā. Par to laiku ir visbrīnišķīgākās atmiņas. Pavasarī, kad vēl nebija nokusis sniegs, skrējām uz krastmalu, uz gravu. Tur bija dzidrs avots, un visa grava zeltstarītēm un vizbulītēm “piebērta”. Vasarā, kad ienācās zemenes, saēdāmies bez gala, rudenī bija rieksti, tos ik gadu savācām visai ziemai kā našķi. Dienās, kad māte cepa maizi, smaržoja visas istabas. Svētkos galdam bija balts galdauts, bet svētdienās tēvs pie galda pirms maltītes teica dievvārdus.
Tikšanās pēc
pusgadsimta
Tieši pirms kara, 1938. gadā, vecāki mājas pārdeva un iegādājās saimniecību Jumurdā, pie Jumurdas ezera. Vajadzēja vairāk zemes, lai visi bērni varētu saimniekot. Jaunajā vietā bija 22 hektāri un vēl mežs.
— Karš skāra arī jūsu ģimeni?
— Vecākais brālis, kurš studēja Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā un strādāja par skolotāju Saukā, ģimenei neko nesakot, bija pieteicies leģionā. Palika Volhovas purvos. Kapavietu nezinām. Vidējais brālis bija Kurzemes katlā, viņu saņēma gūstā. Nostādīja gūstekņus ierindā un katru desmito nošāva. Pārējos aizsūtīja uz Krieviju, tur brālis smagi saslima ar tīfu un 1947. gadā atgriezās Latvijā. Jaunāko brāli pirms kara beigām iesauca vācu armijā. Viņu aizsūtīja uz Vāciju, karš beidzās, brālis devās uz Angliju, pēc tam nokļuva Kanādā.
— Vai brāli vēl kādreiz satikāt?
— Jā, pēc četrdesmit sešiem gadiem. 1989. gadā kopā ar vecāko māsu bijām ciemos pie brāļa ģimenes. Viņa sieva bija ļoti slima, vajadzēja rūpēties, un tāpēc viņš nevarēja atbraukt un vēlreiz ieraudzīt Latviju. Tā bija ļoti sirsnīga tikšanās, ciemojāmies veselu mēnesi.
Nepietiek ar to, kas ir
— Jūsu skolas gadi bija tieši pēc kara.
— Materiālie apstākļi pēc kara bija gaužām bēdīgi. Pēc pamatskolas gadu auklēju radu bērnu, vajadzēja nopelnīt naudu, lai varētu mācīties tālāk. Pēc gada iestājos Madonas vidusskolā, un pēc tam sākās manas darba gaitas. Jumurdā bija prokuratūras nodaļa, strādāju par sekretāri — mašīnrakstītāju. Vēlāk pārcēlos uz Rīgu, jo māsa bija tur, studēja literatūru. Kamēr dabūju darbu, kas man patīk, strādāju pat zivju rūpnīcā. Rozentāla vidusskolā kādus piecus gadus biju sekretāre.
— Kā pievērsāties ģeoloģijai?
— Sāku gudrot, ka vajadzētu kaut ko vēl, nepietiek ar to, kas ir. Tāda iekšēja nepieciešamība. Iestājos Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Mācījos klātienē, kursabiedri bija desmit gadu jaunāki. Sākumā strādāju par hidroloģi Jelgavā, bet man tas darbs lāgā neinteresēja. Vēlāk biju inženierģeoloģe Rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūtā. Lietuvā, Kaļiņingradā esmu strādājusi, Latvija izbraukāta krustu šķērsu, būts Venstpilī, Liepājā, Krāslavā, Aizkrauklē ilgstoši bija darbs. Sākumā ģeologiem bija jāurbj ar rokas urbjiem un diezgan dziļi, bet pakāpeniski radās jauni instrumenti.
— Ģeoloģe — tas skan romantiski!
— Vispār jā, bet tas nav viegls darbs. Piemēram, mīnus trīsdesmit grādu salā laukā ņemt paraugus — skarba romantika…
Izbūvē istabiņu
— Vienmēr esat meklējusi darbu, kas interesē un kurā varētu sevi pilnveidot?
— Tā vajadzētu būt, cilvēkam taču jāmeklē tas, kas viņu saista visvairāk. Ja neinteresē, tad tās ir mocības. Kamēr strādāju Rīgā, vakaros apmeklēju zīmēšanas kursus, arī sagatavošanas kursus Mākslas akadēmijā. Zīmēju ar zīmuli, tušu, ogli, krītiņiem. Apmeklēju arī lekcijas par mākslu un interesējos par mūziku.
— Kā tagad piepildāt brīvo laiku?
— Daudz lasu, Iršu bibliotēkā interesējošās grāmatas ir izlasītas, ņemu Kokneses bibliotēkā. Man patīk grāmatas par mākslu, ceļojumu apraksti, biogrāfijas. Patīk indieša Rabindranata Tagores dzeja, no latviešu autoriem — Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, viņa domas, epifānijas. Tas vairāk ziemā. Vasarā jāstrādā dārziņā, rītos ar velosipēdu kopā ar māsu kilometru braucam uz dārzu. Uz zemesgabala mums ir arī kūtiņa, lopu gan nav. Pirms vairākiem gadiem zāģētavā iegādājos materiālus un kūtsaugšu, kur kādreiz glabājās siens, “apšuvu” ar dēlīšiem. Vasarai iznāca jauka atpūtas istabiņa.
Jo grūtāk, jo labāk
— Vai ir vēl kāda aizraušanās?
— Ir, pareizāk sakot, bija. Kalni. Interese par kalniem man radās studējot. Ģeogrāfiem bija interesantas prakses. Pēc pirmā kursa bijām Murmanskā, Hibīnu kalnos, Kaukāzā. Kad sāku strādāt, atvaļinājumu izmantoju, lai dotos tūrisma braucienos uz kalniem. Lai kāptu kalnos, jāsagatavojas. Augstumu sākumā jūt, ir nogurums un nespēks, mazliet vajag aklimatizēties, saņemt spēkus. Jāpierod.
Viens no pēdējiem kāpieniem saistīts ar nelaimes gadījumu. Devāmies uz Vidusāziju, uz Fanu kalniem, pārbrauciens nenotika vienā dienā, nakšņojām skvērā pie lidostas, šajos braucienos nekāda komforta nekad nebija. Kalnos bija sniegs, negaiss, vietām nogruvumi. Arī iepriekš šis tas bija noticis, bet šajā reizē viena sieviete no mūsu grupas, kāpjot lejā, salauza kāju. Zobārste Rita no Rīgas. No 4000 metru augstuma viņu vajadzēja nogādāt lejā. Sameklējām ēzelīti, iemācījāmies pavēles vietējā valodā, bet ēzelītis tik un tā neklausīja. Rita vairākas reizes nogāzās no ēzelīša, nezinu, kā viņa nesalauza otru kāju…
Tieši šī nelaimes gadījuma dēļ sadraudzējāmies. Ciemos braucu vēl tagad.
— Ieguvums pēc kalnā kāpšanas?
— Varu to paveikt. Kaut ko redzēt. Ja ir viegli, tur nekā nav. Jo grūtāk, jo labāk.
— Sajūtas virsotnē?
— Virsotnē labas sajūtas gan nav. Gaiss ir retināts, un tas ietekmē — fiziski jūties ļoti bezspēcīgs un gribas ātrāk lejā. Bet skati ir lieliski — vari redzēt visas sniegotās virsotnes. Man no tiem laikiem ir liela diapozitīvu kolekcija.
Tur īkšķus
par brīvību
— Jūs esat pieredzējusi gan pirmo Latvijas brīvvalsti, gan Latvijas atdzimšanu. Vai sirdī glabājāt pārliecību, ka Latvija būs brīva?
— Tāda pārliecība nepameta nekad. Kad sākās puča laiks, augu nakti klausījos radio, neatlika laika miegam, turēju īkšķus, īsti negulēju, sekoju līdzi katram jaunumam. Tanī laikā valdīja ārkārtīgs saspringums. Varbūt tāpēc, ka visi latvieši bija vienoti, tik ļoti gribēja, ticēja un cerēja panākt brīvību, tas arī izdevās. Tā bija vienota doma, vienots spēks.
— Stāvējāt arī “Baltijas ceļā”?
— Jā. Darbojos arī pirms tam, Ogrē bija izveidota aktīvistu grupa, ar sirdi un dvēseli bijām par brīvu Latviju. Pie Lielvārdes bija armijas bāze, Ogrē sapulcējāmies grupā un ar Latvijas karogu devāmies no Ogres uz Lielvārdi. Mašīnas ceļā signalizēja. Armijas daļā mūs nelaida, bet cilvēki teica runas, pārspriedām notiekošo.
— Kāda šķiet Latvijas nākotne?
— Ja mēs tiksim ar šo krīzi galā… Sākot jau no neatkarības atgūšanas, esam gājuši ne to pareizāko ceļu. Domāju, ka būs labāk. Sliktāk nevar būt, es pat nepieļauju to. Pašreizējos apstākļos jācer. Viss atkarīgs no pašiem.
— Ja būtu iespēja izvēlēties valsti, kurā dzīvot, ko izvēlētos jūs?
— Tā būtu Latvija. Vienmēr esmu bijusi par to pārliecināta. Es citur nevarētu dzīvot, vislabāk jūtos savā zemē.
