Pirtnieku kopas “Kadiķītis” dalībnieki ar pirts tradīcijām saistīti jau sen. Šobrīd ir iecere vairāk popularizēt šo latvisko kultūras mantojumu, tāpēc izveidota biedrība, kas īstenojusi projektu “Melnās pirts atpazīstamības un pieejamības uzlabošana” Aiviekstes pagasta “Austrumos”.
Ieceres īstenošanai iegūts Eiropas Savienības fondu finansējums sadarbībā ar “Aizkraukles rajona partnerību”. Savu līdzfinansējumu nodrošināja arī Pļaviņu novada dome. Ar iegūto atbalstu biedrība iegādājās galdus, solus, telti, pirtsslotu vannas un aicina visus uz pirti, lai interesentus iepazīstinātu ar melnās pirts vēsturi un rituāliem, kas ir viens no veselīga dzīvesveida pamatiem. Turklāt tieši melnā pirts esot vislatviskākā.
Pirts ir Pļaviņu novada teritorijā, bet tieši līdzās Kalsnavas pagasta Aiviekstei, Vesetas upes krastā. Tā pieder uzņēmumam “Latvenergo”, un biedrība to jau ilgstoši īrē. “Kadiķīša” vadītājs Zigfrīds Dzelme stāsta, ka pirts tajā vietā, kur pašlaik, atrodas jau 43 gadus. Viņš pats to kurina un apmeklē jau vairāk nekā 20 gadu. Iepriekš bijusi cita pirtnieku kompānija, bet aizvadītajā laikā ir “Kadiķītis”. Ar laiku šī vieta sakopta un labiekārtota, pie kā strādā paši pirtnieku kopas dalībnieki.
— Šobrīd pirtnieku pulkā esam 11 vīrieši un pirtī ejam katru otro svētdienu. Pēc mums pirti apmeklē sievietes, un arī viņām ir sava jau pastāvīga kompānija. Jaunus apmeklētājus gan piesaistīt nav tik viegli. Mums jau iedibinājusies sava kārtība, un katram ir sava reize, kad jākurina. No sērkociņa aizdegšanas līdz karstam tvaikam šis darbs aizņem vismaz sešas stundas. Jāsagādā arī pirtsslotas, ko galvenokārt dara vasarā. Slotiņas sagatavotas dažādu zaru — liepas, ozola, bērza un citu, kāda kuram labāk tīk. Kā jau “Kadiķītim”, neiztrūkstoša ir arī kadiķu, — saka Zigfrīds. Viņš stāsta, ka viņi ievēro savu pirts rituālu — noteikti divas reizes karsējas un pēc katras atdzesējas upē, bez kā neiztiek arī ziemā, izcērtot ledū āliņģi. Tad nelielākos pulciņos dodas pērties, mazgāties un atkal karsēties. Pēc procedūras visi sasēžas pie galda, baudot kādu dzērienu, bet ne stiprāku par alu, un ēd zirņus ar speķi.
— Melnajai pirtij ir savs “smeķis”, un, to pamēģinot, citu negribas. Ja dažkārt iznāk būt citā pirtī, eju, bet bez lielas labpatikas. Sākuma temperatūra melnajai pirtij ir 130 grādu, un tas ir pavisam kas cits nekā saunā, jo atšķiras gaisa un mitruma apmaiņa, — stāsta Zigfrīds.
Interesanti, par ko runā pirtnieki, sēžot uz lāvas? Izrādās, par visu ko. Pēdējā reizē atcerējušies, kā bērēja Brežņevu, bet esot arī jautrākas sarunas. Tā ka interesenti var pievienoties. Saistībā ar projektu paredzēts izgatavot informatīvu materiālu par pirtszinībām un sadarboties ar Pļaviņu novada tūrisma informācijas centru, rīkojot kopīgus pasākumus. ◆
