Nesaprotu tos latviešu vīriešus — kā viņi šajā trakajā inflācijas laikā var būt tik mierīgi.
Nesaprotu tos latviešu vīriešus — kā viņi šajā trakajā inflācijas laikā var būt tik mierīgi. Indriķis pat — varēja taču braukt peļņā uz ārzemēm, bet nē! Mani esot bīstami vienu pašu atstāt. Kas es — kāda sprāgstviela vai?
Tā nu man atkal vienai jādomā, kā uzlabot dzīves apstākļus. Esmu nolēmusi uzrakstīt aktuālu pētījumu par uguni, attaisnojot kūlas dedzinātājus. Patiesībā viņi nav vis jānosoda, bet gan jāslavē, jo ir apzinīgi senču tradīciju sargātāji. Domāju, mans pētījums ieinteresēs arī Eiropas kungus un viņi man neliegs finansiālu atbalstu.
Jau senos laikos latvieši dievināja uguni un pielabinājās tai ar buramvārdiem:
“Dedz, dedz, uguntiņa, ko cepšu, ko vārīšu, visu tev došu.”. Arī ugundzēsējiem pirms kūlas dzēšanas vajadzētu atcerēties latviešu tautas ticējumu:
“Uguni nevar ar kājām mīt, nedz arī tai virsū spļaudīt. Kas tā dara, tam viņā saulē būs jālaiza karsti ķieģeļi.”
Bet Jāņu ugunskuri! Tie taču ir mūsu senču balss! Nu nevar mūsdienu latvietis tai pretoties, un viņam ar mazu uguntiņu nepietiek. Arī senos laikos latvietis sirds iepriecināšanai gribēja ieriebt kaimiņam. Brīdinājums skan pat tautasdziesmā:
“Es jums lūdzu, saimenieki,
Jāņa nakti neguļati:
Skauģis kūra uguntiņu
Jūsu lauka galiņā.”
Protams, dedzināšanas prieki ne vienmēr beidzās veiksmīgi, dažkārt gadījās, ka
“Jāņuguni dedzinot,
Visi mati nosviluši”.
Bet visbiežāk uguns izmantota labestīgiem mērķiem — gan kā gaismeklis jāņabērniem ceļa rādīšanai, gan kā siltuma avots viņu sasildīšanai:
“Kur godīgs Jāņa tēvs,
Sakur guni pagalmā:
Jāņa bērni izmirkuši,
Jāņa zāles lasīdami.”
Izabella
