“Man jau nav nekādu lielu nopelnu, tad jānodzīvo vēl deviņdesmit, lai tādi būtu,” aicināts uz sarunu, teic Jānis Rumpāns no Skrīveriem, kuram teju apritējuši 90 gadu. Kad ierodos pie viņa, mani sagaida pēc izskata ap 70 gadiem stalts kungs, tādēļ vēlreiz pārjautāju — vai tiešām esat tas pats Jānis un vai jums ir deviņdesmit?
Labs kūlīšu sējējs
Tomēr ir gan, un Jāņa kungs teic, ka nav jau tas nekāds liels iepriecinājums, jo viņš gan sliktāk redz, gan dzird, toties atmiņa ir gana laba. Ja vien būtu spēks, vēl daudz ko paveiktu.
Jānis Rumpāns dzimis Alūksnes pusē, Karvas pagastā. “Ģimenē bijām četri bērni, bet viens nomira, palikām trīs — māsa un divi brāļi. Tēvam bija 23 hektāri zemes,” viņš stāsta. “Bērnībā ganīju govis, tikai septiņas, tas nebija daudz. Arī aitas. Toreiz nebija tādu pļavu kā tagad, ganīju pa izcirtumiem, krūmiem, un šis darbs man patika. Dunduru laikā govis saskrēja mežā un pazuda, bet man bija labs sunītis, teicu — ej meklēt! Un viņš baru izdzina laukā no meža.”
Tēvs uztaisījis mazu izkaptīti, un Jānis pļāvis sienu — toreiz ģimene visu sienu lopiem sapļāva ar rokām. Zemi apara ar zirgu. Jānis pratis arī labi siet rudzu kūlīšus un taisīt statiņus.
Mācās par piena
naudu
Kad sešu gadu vecumā sācis apmeklēt pamatskolu, mācīties ļoti paticis, īpaši padevusies vācu valoda, kas labi noderējusi vēlāk, mācoties aspirantūrā. Paticis arī zīmēt, sportā skriet garos gabalus un spēlēt šahu — izlasījis grāmatu, kā tas jādara, un pirmajā partijā uzvarējis. Blēņas prātā nav bijušas, un reiz skolas pārzinis pat lūdzis uzraudzīt viņa bērnus.
Tēvs sūtījis mācīties uz Malnavas lauksaimniecības vidusskolu par agronomu, cerot, ka dēls pārņems saimniekošanu. Taču, kad tika nodibināta padomju vara, tēvam zemi atņēma.
Malnavā uzturs bija lēts, jo audzēkņi strādājuši saimniecībā, arī kūtī, tomēr par mācībām gan bija jāmaksā. Ja nemaksāja, no skolas atskaitīja. “Tēvs pārdeva pienu un sūtīja naudu. Ar bailēm gaidīju to dienu, kad vajadzēja būt naudai — ja nu neatsūta? Dzīvoju ļoti taupīgi,” teic jubilārs.
Jānim ļoti paticis mācīties, un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā viņš vēlāk ieguvis agronoma diplomu.
“Apes lauksaimniecības skolā vajadzēja saimniecības vadītāju, un es pieteicos, taču iepriekšējā dienā darbā bija pieņemts kāds cits, un mani pierunāja strādāt par skolotāju. Toreiz šaubījos — kā agronoms var būt skolotājs? Tomēr mācīju daudzus priekšmetus, arī vēsturi un matemātiku.”
Uztic vadošus
amatus
Pārskatot Jāņa kunga darbavietas, pārsteidz divas lietas. Pirmā — ka to ir tik daudz un otrā — ka viņam jau kopš 22 gadu vecuma uzticēja vadošus amatus. No 55 darba gadiem administratīvajā darbā viņš nostrādājis 33 gadus. Apes lauksaimniecības skolas skolotājs kļuva 22 gadu vecumā, pēc tam bija mācību daļas vadītājs Rēzeknes zooveterinārajā tehnikumā, Zūru, Saukas un Ludzas lauksaimniecības skolā, 33 gadu vecumā kļuva par Ludzas lauksaimniecības skolas direktoru, pēc tam bija Zaļenieku lauksaimniecības tehnikuma mācību daļas vadītājs, tad jau 40 gadu vecumā trīs gadus klātienē mācījās aspirantūrā lauksaimniecības ekonomikas specialitātē, ieguva ekonomikas doktora grādu, kļuva par zinātnieku. Viņa galvenā pētāmā tēma bija lopbarības audzēšana. Braucis uz 23 saimniecībām visā Latvijā, toreiz autobusi daudz kur nekursēja, un viņam nācās dienā noiet pat vairāk nekā 10 kilometru. Sirdī gan jutis aicinājumu aspirantūrā studēt pedagoģiju, taču šo ieceri īstenot neizdevās.
Pēc tam Jāņa kungs kļuva par Latvijas Zinātniskās pētniecības institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Skrīveros, Stučkas rajona lauksaimniecības pārvaldes plānu ekonomiskās un finanšu daļas priekšnieku, vēlāk atkal atgriezās institūtā Skrīveros. Tam vairākkārt ir mainīts nosaukums, un Jāņa kungs tajā bijis Lopbarības kultūru un augkopības nodaļas vadītājs un Augkopības nodaļas vadītājs. Pavisam publicēti 82 viņa darbi, arī trīs zinātniskās monogrāfijas, raksti Latvijas un ārzemju žurnālos.
Kur jāievieš kārtība, tur sūta
“Pats jau nebūtu tik daudz darbavietu mainījis. Kur Lauksaimniecības ministrija mani norīkoja, tur arī strādāju. Konkursu toreiz nebija. Ministrijā mani ieredzēja un, ja kaut kur par sliktu darbu kādu atbrīvoja un vajadzēja ieviest kārtību, sūtīja mani,” stāsta jubilārs. “Tēvs man bija iemācījis visus lauku darbus paveikt kārtīgi, rūpīgi, līdz galam, ieaudzināja disciplīnu, sākot no lopu ganīšanas un beidzot ar citiem darbiem. Arī viņš pats visu kārtīgi darīja. Būdams Krājaizdevu sabiedrības kasieris, tēvs bija ļoti godīgs un arī mani mācīja tādam būt. Viņš arī teica — nekad nevajag aizņemties naudu! Reiz krusa nokapāja sējumus, un viņš aizņēmās naudu sēklai. Pēc tam nācās pārdot mežu, lai atdotu parādu.”
Jautāju, vai Jāņa kungs bijis
stingrs direktors? Viņš teic, ka bijis ļoti prasīgs, visiem savi pienākumi bija jāizpilda. Padotie mēģinājuši pielabināties, aicinājuši ciemos, taču viņš nav gājis, bijis ar savu stingru nostāju un nevienam nav piekāpies un pakļāvies. “Iekārtas mainījās, bet visās mani atbalstīja, jo nevienam neko sliktu neesmu darījis,” teic jubilārs. “Visur vajag cilvēkus, kas dara, un man patika darīt, nevis tukši pļāpāt.”
Kāzās pankūkas
sirsniņas formā
Jāņa kungs ievēlēts par tiesas piesēdētāju, un tiesnese vienmēr viņu aicinājusi, kad vajadzējis iztiesāt smagākas lietas. Vairākās vietās, kur strādājis, ticis ievēlēts arī par deputātu un reiz nācies salaulāt kādu pāri, jo priekšnieks bijis atvaļinājumā.
Te sarunai pievienojas jubilāra sieva Ilga — lai viņš pastāstot arī pats par savām kāzām. Toreiz Jānis bijis Zūru lauksaimniecības skolas pasniedzējs, bet viņa iestājusies pirmajā kursā, jo kolhozs sūtījis mācīties par brigadieri. Jānim jaunībā ļoti paticis dejot. Kādā ballē Ilga viņu uzlūgusi un Jānis nākamajā dejā gājis atlūgt. Tagad jaunajiem pāriem vajag nezin kādas greznības, bet viņiem kāzas bijušas ļoti pieticīgas. “Ar vecākiem dzīvoju mājas otrajā stāvā, bet apakšā bija kūts, es biju vienīgā meita. Kāzu dienā, 8. martā, izcepu lielu pankūku kaudzi sirsniņu formā. Turpat dzīvoklī liecinieku klātbūtnē mūs arī salaulāja, gredzenu nebija. Tādas arī bija mūsu kāzas,” stāsta Ilgas kundze. “Jānis visu mūžu ir bijis brīnišķīgs vīrs un tēvs, uzticīgs, kārtīgs, rūpējās, gādāja par bērniem, man par viņu nekad nav bijis jākaunas.”
Abi kopā ir jau 59 gadus. Izaudzināti trīs dēli, ir četri mazbērni un divi mazmazbērni.
Grāmatzīme “Jānis 90”
Jubilejas allaž svinētas pieticīgi, jo jubilāru vairāk saista nevis materiālas, bet garīgas lietas. Arī tagad nav gribējies lielu svinību, bet tuvinieki sarūpējuši skaistu svētku galdu, ciemos atbraukusi arī māsa, kurai ir 93 gadi. Visiem kopā bijusi brīnišķīga svētku noskaņa. Īpaši mīļš ir mazmazmeitiņas uzdāvinātais jubilāra kaķa Minkāna portrets. Aizkustinājis arī kaimiņš Imants Zariņš — viņš noaudis grāmatzīmi ar tekstu “Jānis 90”. Visi radi nav varējuši atbraukt, tādēļ jubilāra sveikšana vēl turpināsies.
