“Man jau šeit nav nekā īpaša,” teic Agnese Krastenberga, kad vedina mani pastaigā pa savu dārzu. Vienā ziņā viņai ir taisnība — dārzā negozējas svešzemju augi ar eksotiskiem nosaukumiem, taču katram augam, katrai puķei ir kāds stāsts. Un visvairāk šajos stāstos figurēja vārds Mammīte, kuru daudzi pļaviņieši un mākslas draugi zina kā gleznotāju Edīti Krastenbergu.
Var arī uzskatīt, ka daudzi šajā dārzā jau pabijuši neklātienē, jo tas plaucis ne tikai Agneses mammas, bet arī viņas pašas gleznās. Agnese apstājas pie eglītes mājas priekšā un stāsta: “Es to mammai uzdāvināju pirms 15 gadiem Ziemassvētkos, pēc tam to izstādījām ārā, necerot, ka iesakņosies, un, redz, kāda tagad skaistule izaugusi!” Taču var jau būt, ka eglīte ir vārdos neizteikts mīlestības apliecinājums. Mājas vienā stūrī krāšņi sakuplojusi balta roze, tā savukārt ir atmiņa no vecmāmiņas, kura to allaž īpaši lolojusi, un tagad to turpina darīt Agnese. Viņas dobēs ir daudz dažādu rožu, daļu no tām dāvinājuši kolēģi. Tā kā Agnese ir arī pianiste (līdz šim strādāja Juglas Mūzikas skolā Rīgā), tad nav brīnums, ka viņas dārzā ir arī roze, kas nes operas “Burvju flauta” galvenā varoņa Papageno vārdu. Izejot dārzā un to aprūpējot, Agnese nekad nejūtas viena. Ar viņu caur puķēm sarunājas vismīļākie cilvēki.
