Ik gadu augustā ticīgie svin mūsu tautā iecienītākos svētkus — Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšanu debesīs.
Ik gadu augustā ticīgie svin mūsu tautā iecienītākos svētkus — Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšanu debesīs. Jau 1215. gadā, kad Romā notika Laterāna IV koncils, pāvests Inocents III pasludināja Latviju par Terra Mariana — Māras zemi. No tā laika Latvija ir īpašā Jaunavas Marijas aizbildniecībā, tāpēc mūsu zemes ticīgie Jēzus Mātei izrāda īpašu godu.
Jau augusta pirmajās dienās no visām Latvijas malām uz Aglonu pošas svētceļnieki. Svētceļojuma tradīcija sākusies 17. gadsimta beigās, kad Rušonu muižnieka Gregora Selicka dievbijīgā meita Eva Justīne Šostovicka uzaicināja no Lietuvas uz Latgali dominikāņu mūkus, kurus vēlāk tautā sauca par “baltajiem tēviem” baltā tērpa un gaišo sprediķu dēļ. 1698. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosakovskis un vienā no latgaļu sakrālajiem centriem izvēlējās vietu dominikāņu klostera un baznīcas celtniecībai. Klostera un baznīcas celšanai dominikāņi bija izvēlējušies kādu pakalnu egļu mežā starp Cīrīšu un Egles ezeriem. No šī egļu meža Aglona acīmredzot arī dabūjusi savu nosaukumu (“aglojs”, “aglaine” latgaliski — egļu mežs).
Drīz pēc dominikāņu mūku ierašanās Aglonā uzcēla vienkāršu koka klostera ēku un gadu vēlāk, 1700. gadā, arī nelielu koka baznīcu. Tās galvenajā altārī novietoja nezināma autora Aglonas Dievmātes svētgleznu, kuru dominikāņu tēvi pasūtīja kā Traķu dievnama gleznas kopiju.
1768. gadā Aglonas koka baznīca nodega, un dominikāņu mūki tūlīt ķērās pie mūra baznīcas celšanas. Tagadējā baroka stilā celtā Aglonas bazilika var lepoties ar akmens kāpņu terasveidīgu ieeju, 60 metru augsto torni un slavenajiem zvaniem. Lielāko no tiem, ap tonnu smagu, licis izliet priors Juškevičs Viļņā D. Vernera darbnīcās 1839. gadā. Skaistās un tālu dzirdamās skaņas dēļ tautā to iesaukuši par “juškeviču”.
Pie Aglonas klostera parka jau kopš senseniem laikiem bija kāds dziedniecisks sēravots. Svētceļnieki cītīgi izmanto šo avotu vēl šodien. Avota dziedinošās spējas atklāja Aglonas dominikāņu klostera priors Juškevičs 1820. gadā. 1825. gadā pie avota uzcēla slimnīcu ar 10 dzīvokļiem un vannām. 1826. gadā Viļņas ārstu komisija un Pēterpils medicīnas akadēmijas profesori apstiprināja avota dziednieciskās spējas. 1836. gadā cara valdība slimnīcu slēdza, un, kā atzīmēts 1865. gada Vitebskas guberņas pārbaudes rakstā, par dominikāņu kādreizējo slimnīcu liecina tikai pamati. Avota ūdens satecēja trijos blakusesošajos dīķos, tam bija gaiši zaļa krāsa, un tas izteikti smirdēja pēc sērūdeņraža. Pašlaik avota ūdenim vairs nav raksturīgās smakas, ūdens pa caurulēm novadīts uz citu vietu. Tautā tas joprojām ir populārs kā svētavots.
Latgales vēsturē Aglonai bijusi milzīga nozīme. Divu gadsimtu laikā tā bijusi katoliskās kultūras centrs un turpina savu misiju arī šodien.
