Aglonā atklāts pirmais Maizes muzejs Latvijā. Tas tapis ar Zemkopības ministrijas, Lauku atbalsta dienesta un “Unibankas” Preiļu filiāles palīdzību.
Aglonā atklāts pirmais Maizes muzejs Latvijā. Tas tapis ar Zemkopības ministrijas, Lauku atbalsta dienesta un “Unibankas” Preiļu filiāles palīdzību.
Latgalē maizi godā
Tā nav nejaušība, ka tieši Latgalē izveidots muzejs, kurā godina maizi. Tieši šajā novadā ar īpašu mīļumu un godbijību uzsver, ka maizes cepšana agrāk katrā mājā bijusi goda un svētuma lieta, ka azaida galds un maize ir Dieva svētība.
SIA “Aglonas maize” jaunajā mājvietā — pārbūvētajā vecajā ēkā, kur ilgus gadus bija pirmā sešgadīgā skola, bet no 1936. gada līdz 80. gadu beigām darbojusies pagasta vara — vecajām lietām pavisam cita aura. Vienalga, vai tas būtu graudu sieks, dzirnakmens, sirpis, maizes abra un lize, podu dakšas, rokas dzirnas, labības un miltu maisi, linu dvieļi, ar ko pārsegti tikko izcepti kukuļi, vai citas senas cilvēku darba un dzīves liecības.
“Ar muzeja atvēršanu vēlējos atgādināt, ka visam, kas saistīts ar maizi un tās cepšanu, ir daudz dziļāka jēga,” saka Maizes muzeja radītāja, SIA “Aglonas maize” īpašniece Vija Ancāne. “Maize — tā ir attieksme pret darbu, dzīvi, garīgām vērtībām. Latgalē agrāk bija ticējums — ja mazs bērns saslauka uz galda maizes drupačas, tad viņš būs kārs uz grāmatām. Ar muzeju vēlos ne vien celt saulītē vēsturiskas liecības, bet arī aicināt cilvēkus, īpaši skolu jaunatni, uz sarunu par maizi.”
Vedējvārdi un zīmes
Muzeja vedējvārdi ir: “Tepat jau viņi ir — mūsu senči no tālās senatnes. Šepat bijušas viņu mājas, pļavas un labības lauki, te darbi darīti, svētki dzerti, dzīves gājušas un izdziedātas.”
Ir arī atgādinājums par maizes zīmēm: “Maizes klaipiņos (kā tos sauc Kurzemē un Zemgalē) un kukulīšos (Vidzemē un Latgalē) pirms cepšanas ievelk īpašas zīmes, kas katrā novadā ir citādas un dažkārt atšķirīgas noteiktos gadījumos. Vaidē šīs zīmes pat iespieda ar īpašu no kaula izgrieztu spiedogu. Svētē klaipus, kam katrā sānā ievilka divas līnijas, veidoja tikai uz Ziemassvētkiem. Viļānu pagasta Masaļsku sādžā Marijas dienā, 2. augustā, cepa pirmo rudzu maizes kukuli, vidū uzvelkot lielu krustu. Rucavā klaipus cepa apaļus. Līnijas ievilka pirksta garumā, bet punktus iespieda ar trim pirkstiem reizē. Lizumā rupjmaizes kukulim vairākkārt slīpi ievilka līnijas ar trim pirkstiem, bet saldskābajai maizei iezīmēja trīs īsas svītras.” Visu par maizes zīmēm, arī Māras krustu, gaismas un saules zīmi, te nemaz nav iespējams atgādināt — tas jāizlasa katram pašam, apmeklējot muzeju.
Klaipu veidojot, raud
Muzeja vadītājai Vijai Ancānei ir bezgala daudz maizes stāstu. Piemēram, viņa atceras kādu epizodi no Vispasaules latviešu “3×3” nometnes 2000. gadā, kad viena tautiete kopā ar citiem dalībniekiem Aglonā piedalījusies maizes cepšanā. Šī sieviete, sākot veidot klaipu, nespējusi novaldīt asaras. Izrādās, viņa un viņas ģimene izvesta tieši tajā dienā, kad cepta maize. Neaizmirstamā brīnišķīgā rupjmaizes smarža viņiem esot palīdzējusi izturēt visus grūtos pārbaudījumus.
Drīz blakus muzeja telpām šajā pašā ēkā būs arī jaunā SIA “Aglonas maize” ceptuve un veikals—kafejnīca. Uzņēmuma vadītājai jau padomā nākamās idejas īstenošana: iekārtot tā, ka caur stiklu apmeklētāji varētu vērot mūsdienu maizes cepšanas procesu.
“Uz mūsdienu ražošanas fona maizes vēsture un sarunas par maizi labāk saprotamas,” viņa paskaidro. “Turklāt cilvēkiem ir svarīgi zināt, ka arī tagad visvērtīgākā ir maize, kas cepta pēc pašu izstrādātām receptēm, bet — pēc sentēvu metodēm. Arī “Aglonas maize” pie šīs atziņas stingri turas. Mēs cepam rudzu plaucēto un lauku maizi, Aglonas un Preiļu saldskābo, vietējo saldskābo maizi. Slavens kļuvis Aglonas sevišķais kliņģeris. Strādājam ar apziņu, ka mūsu maize un tas, kā to cepam, pēc piecdesmit un simts gadiem arī būs vēsture. Darām visu, lai nākamās paaudzes mūs atcerētos un ar mums varētu lepoties.”
(“Agropols”)
