Zane Grīnberga ir Pļaviņu novada pašvaldības policijas priekšniece, kur strādā kopš tās dibināšanas brīža — 2009. gada novembra. Zane ar ģimeni dzīvo Jēkabpilī, bet ik dienu brauc uz darbu Pļaviņās, kur, ciemojoties pie vecvecākiem, aizvadīta bērnība.
Pēc sarunas ar Zani domāju: ja visi vīrieši policisti būtu ar tik stingru “krampi”, nostāju un uzņēmību, droši vien sabiedrības uzticēšanās šīs profesijas pārstāvjiem būtu augstāka. Tomēr, neraugoties uz policistes formu, no manas sarunbiedrenes staro sievišķība.
Izvēlas apzināti
— Pastāstiet, kā izvēlējāties savu profesiju!
— To, ka vēlos būt policiste, zināju jau 8. klasē un mērķtiecīgi savu ieceri īstenoju.
Vidusskolā apzināti izvēlējos un apguvu tos priekšmetus, kuros bija noteikti iestājeksāmeni Policijas akadēmijā. Studēju kopā ar māsu, viņa strādā Ceļu policijā Jēkabpilī. Lai gan maģistres grādu ieguvu, specializējoties krimināltiesībās, ar darbu pašvaldības policijā esmu apmierināta un tuvākajā laikā neko nemainīšu. Man patīk, ka profesijā ir līdzsvars starp darbu ar cilvēkiem un darbu birojā, jo es negribētu strādāt tikai ar “papīriem” un visu dienu pavadīt kantorī.
— Pļaviņu pašvaldības policijā strādājat no tās dibināšanas pirmās dienas. Kas mainījies šajā laikā?
— Te ir mana pirmā darbavieta. Protams, biju uztraukusies par to, kā tikšu galā ar pienākumiem, jo līdz tam nebija praktiskās pieredzes, tikai augstskolā iegūtās teorētiskās zināšanas. Lai visu labāk izprastu, likumus studēju gan darbā, gan mājās, ļoti daudz šajā ziņā palīdzēja vīrs, kuram ir pieredze iecirkņa inspektora darbā. Kad ienācu šajā ēkā, telpās, kas paredzētas pašvaldības policijai, bija tikai galds. Esam attīstījušies, protams, arī “iedzīvojušies” birojā. Pašvaldības policijā joprojām esam divi darbinieki — es un inspektors, telpās līdzās ir kolēģi no Valsts policijas, ar kuriem veiksmīgi sadarbojamies.
— Kādi ir pašvaldības policista pienākumi?
— Pašvaldības policista darbalauks ir līdzīgs iecirkņa inspektora pienākumiem, tie ir noteikti likumā. Lielākā atšķirība — neizmeklējam noziedzīgus nodarījumus, mūsu pienākums ir likumpārkāpumu profilakse, saistošo noteikumu kontrole. Galvenais nav uzrakstīto pārkāpumu protokolu skaits, bet gan informēt un skaidrot cilvēkiem, kādi ir viņu pienākumi, tiesības un ka likums jāievēro ikdienā, sadzīvē. Jaunāko informāciju un grozījumus likumos var izlasīt arī internetā, taču liela daļa iedzīvotāju to nedara, tāpēc vajadzīga saskarsme ar cilvēku. Piemēram, daudzi nezina, ka autobusu pieturvietās nedrīkst smēķēt un šāda rīcība jau ir administratīvs pārkāpums. Protams, lielākoties aizbildinās “es nezināju”, taču nezināšana nav attaisnojums.
Esmu secinājusi, ka cilvēki nezina daudz ko, domā, ka tas uz viņiem neattiecas, īpaši laukos.
Izsaukumu skaits
palielinās
— Vai pašvaldības policiju vajadzētu katrā novadā?
— Noteikti. Reiz kādā seminārā piedalījās ārzemju kolēģi, kuri teica, ka pašvaldības policija apliecina to, ka vietējai varai rūp savi cilvēki, viņu drošība un sabiedriskā kārtība. Protams, Latvijā visu nosaka finansiālās iespējas — daudzviet izveidot pašvaldības policiju vienkārši nevar atļauties, bet noteikti ir vietas, kur to var darīt, bet tā nav. Manā draugu un paziņu lokā ir daudz cilvēku, kuri strādā policijā vai kā citādi saistīti ar drošību, viņi brīnās, ka Pļaviņās ir pašvaldības policija. Pat Jēkabpilī nav pašvaldības policijas. Priecājos, ka tagad tāda būs arī Aizkrauklē. Domāju, ka arī Pļaviņās ar laiku vajadzētu vairāk darbinieku, lai varētu strādāt diennakts režīmā, jo darāmā pietiek. Šobrīd naktīs dežurē kolēģi no Valsts policijas, taču būtu labi, ja arī mums tas būtu iespējams, bet, lai nodrošinātu diennakts dežūras, vajag vēl vismaz trīs darbiniekus. Veidojot gada pārskatu, salīdzināju datus — 2013. gadā, salīdzinot ar iepriekšējiem, izsaukumu skaits ir palielinājies gandrīz par 200. Tas nozīmē, ka cilvēki zina, kur vērsties pēc palīdzības, izmanto šo iespēju, un tas arī apliecina, ka mūsu darbs ir vajadzīgs.
— Vai nav bijis bail doties izbraukumos?
— Ir bijis visādi, bijušas arī darba traumas. Ja cilvēks ir alkohola reibumā, viņš nedomā, vai viņam pretī ir sieviete, vīrietis vai policists. Ja noskaņots agresīvi un vicina dūres, tad viņam ir vienalga. Iespējams, tāpēc, ka nav nācies nokļūt bīstamās situācijās, neesmu nopietni domājusi par savu drošību un risku šajā darbā — esmu viena esmu braukusi uz ģimenes skandāliem, jo tas ir mans pienākums. Esmu gatava dažādām neparedzētām situācijām, līdzi ir viss vajadzīgais aprīkojums.
Viss sākas ģimenē
— Jums ir ļoti stingra nostāja. Vai vienmēr tā domājāt?
— Man autovadītājas apliecība ir no 18 gadu vecuma, tagad, iekāpjot automašīnā, piesprādzējos automātiski. Mani vecāki visu mūžu ir nostrādājuši “ātrajā” palīdzībā un pieredzējuši daudz avāriju un traģēdiju. Arī mums stāstīja par avārijām, par to, kas paliek pāri no cilvēka, ja viņš nav piesprādzējies.
— Sabiedrību ik dienu satricina ziņas, ka slimnīcā nokļūst arvien jaunāki “spaisa” pīpētāji. Kā jūs vērtējat to, ka šī sērga izplatās visā Latvijā?
— Jaunākajam pīpētājam, šķiet, bija tikai 12 gadu. Diemžēl arī Pļaviņās ar to esam saskārušies, tā ka šī sērga sen ir izplatījusies ārpus lielpilsētu robežām. Lai cik lieli būtu sodi un sekas, tie neglābs jaunieti, kurš jau sācis iet degradācijas ceļu — viņam ir pilnīgi vienalga. Uzskatu, ka pirmām kārtām tā ir vecāku atbildība. Skolas laikā mani tracināja vecāku cilvēku teiciens: “Kad mēs augām, tā nebija”, taču tagad atskārtu arī tā domājot. Jaunieši ir bezatbildīgi, viņiem nav cieņas ne pret ko — vienalga, vai ar viņu runā policists, sieviete, gados vecāks cilvēks, esmu dzirdējusi tādus vārdus un saņēmusi tādas atbildes, ka apmulstu. Viss sākas ģimenē, ja vecāki sekotu līdzi, ko dara viņu bērns, tad nebūtu lielas daļas problēmu. Esmu rakstījusi pro-
tokolus vecākiem, kuri pienācīgi nerūpējas par bērnu, taču daudzreiz šķiet, ka vienīgie atbildīgie par bērna rīcību ir skolotāji un bērnudārza audzinātājas. Absurds!
— Droši vien arī pašai ikdienā jābūt piemēram, lai aizrādītu un sodītu citus?
— Ar kolēģiem pārrunājam izturēšanos sabiedriskās vietās un secinājām, ka paši īpaši nepadomājam par to, vai, piemēram, konfekšu papīru drīkst nomest zemē. Mēs tā nekad neesam darījuši, bet, ja ģimenē tas nav ieaudzināts, tad kādam ar to jācīnās. Regulāri aizrādām un arī sodām par piegružošanu. Arī par zemē nomestu konfekšu papīru vai sērkociņu.
Tīrīs dambi
— Vai policisti piedalās arī Lielajā talkā?
— Kolektīvi talkā ejam katru gadu, pagājušajā gadā sakopām policijas iecirkņa apkārtni, šogad esam iecerējuši tīrīt dambi. Ceru, ka mums pievienosies arī ugunsdzēsēji. Dambis ir pilsētas vizītkarte, taču arvien uzrodas cilvēki, kuri tur piemēslo. Ir novietots 19 atkritumu tvertņu, bet mēslus vienalga met uz Daugavas pusi dambim pāri. Lai tos savāktu, kurš katrs nemaz nedrīkst rāpties, vajadzīgi speciāli stiprinājumi un iemaņas, lai neiekristu ūdenī.
— Kādas ir aktuālākās problēmas, ar ko cīnāties šobrīd?
— Viena ir nelegālās atkritumu izgāztuves. Tas saistīts ar naudu — lai no privātmāju iedzīvotājiem savāktu atkritumus, jāmaksā, bet pakalpojumi kļūst arvien dārgāki. Cilvēki ir bezatbildīgi, lai nebūtu jāmaksā, aizved savus atkritumus uz mežu un izgāž. Likums paredz, ka atkritumi jāaizvāc meža īpašniekam, tad nu meklējam viņu, informējam un lūdzam piemēsloto vietu sakopt. Lielākoties tas arī izdodas. Katru gadu rīkojam Lielo talku, bet, šķiet, mēslu rodas arvien vairāk un vairāk. Vai tā var dzīvot: visu gadu mēslojam un vienu dienu kopjam?
Tēva gēni
— Viens no jūsu vaļaspriekiem esot braukšana ar motociklu. Kā tas sākās?
— To, ka vēlos iemācīties braukt ar moci un gribu sev tādu braucamo, zināju jau sen. Tētis ir bijušais autorallists, laikam esmu mantojusi viņa gēnus — mani aizrauj ātrums, patīk braukt ar automašīnu, esmu piedalījusies arī amatieru sacensībās, kurās izcīnīju trešo vietu. Kolēģim bija motocikls, pirms pāris gadiem pirmo reizi atļāva man ar to izbraukt un kopš tās dienas sapņoju, ka man būs pašai savs. Nokārtošu eksāmenu un šomēnes tikšu arī pie motocikla. Vīram gan nepatīk mans pārgalvīgums un ātrums, taču es nevaru dzīvot bez adrenalīna devas, ko sniedz braukšana.
— Svaru stieņa spiešanai arī esat pievērsusies nopietni?
— Uz sporta zāli aizvilināja kolēģis Aleksandrs Andronovs, kurš ir arī mans treneris. Pierunājām kolēģus no Valsts policijas un tagad divas reizes nedēļā pēc darba visi kopā dodamies uz treniņiem. Nākamnedēļ piedalīšos sacensībās Līvānos.
— Ko darāt kopā ar ģimeni?
— Pavadu katru brīvo brīdi — vecākiem ir māja Jēkabpilī, vīramāte dzīvo Stukmaņos. Darāmā laukos vienmēr pietiek, ir arī dārzs, jākopj apkārtne, jākrauj malka. Dēliņam interesē tehnika — traktori, kombaini un saimniecības darbi. Ar vīru kopā braucam ar velosipēdiem.
— Vai sievietei viegli būt policistei?
— Ar diskrimināciju vai citādu attieksmi tikai tāpēc, ka esmu sieviete policiste, neesmu saskārusies. Agrāk valdīja stereotips, ka policists ir spēcīgs, muskuļots vīrietis, tagad šo profesiju izvēlas arvien vairāk sieviešu. Kā vienu no policistes darba plusiem uzskatu iespēju uz darbu doties formastērpā. Man nav katru rītu stundu jālauza galva, ko šodien ģērbt un kā saposties. Ir tikai viena izvēle — bikses vai svārkus? Taču lielākoties izvēlos bikses, jo var gadīties izsaukums, un svārkos nav pārāk ērti. Esmu ievērojusi: ja neesmu formā, pļaviņieši mani nepazīst. Smejos, ka tas laikam labi — varu sēdēt slēpnī! ◆
