Valles pagasta “Dobītēs” saimnieko Vizma Vaļūne. Viņas vaļasprieks ir adīšana. Vaļūnes kundzes adīto zeķu pāri vallieši savlaik kādā no jubilejām uzdāvinājuši arī Nacionālā teātra režisoram Alfrēdam Jaunušanam.
Valles pagasta “Dobītēs” saimnieko Vizma Vaļūne. Viņas vaļasprieks ir adīšana. Vaļūnes kundzes adīto zeķu pāri vallieši savlaik kādā no jubilejām uzdāvinājuši arī Nacionālā teātra režisoram Alfrēdam Jaunušanam.
— Adīt man iemācīja vecāmāte, — saka Vaļūnes kundze. — Viņa bija liela rokdarbniece. Adīja un izšuva dvieļus. Atceros, tolaik mācījos Vasku skolas 3. klasē tepat Valles pagastā. Sākumā iemācījos adīt zeķes, vēlāk arī rakstainus cimdus. Rakstus parasti noskatos žurnālos un grāmatās par adīšanu.
Savlaik Valles kultūras namā darbojās audēju studija. Arī es piedalījos — audu skaistas vilnas sienassegas. Tolaik turējām aitas, un vilnas netrūka.
Šobrīd Vaļūnes kundze gan ada tikai zeķes.
— Neviens jau rakstainus cimdus vairs nevalkā, — viņs saka, — lai gan šie cimdi ir ne tikai krāšņi, bet arī ērti un silti. Siltas vilnas zeķes gan vajadzīgas vienmēr. Gan pašiem, gan bērniem, arī znotam un mazbērniem. Zeķes no tīras vilnas dzijas ātri izdilst. Tāpēc pērku sintētisko dziju un adu no divām dzijām vienlaikus. Tiklīdz apsēžos pie televizora, rokās ņemu adīkli. Esmu iemanījusies adīt, gandrīz neskatoties uz rokām. Varu vienlaikus atpūsties un arī darīt ko derīgu.
Līdz šim adīju lielākoties ziemā. Vasarā tam neatlika laika — bija jākopj lopi un jāstrādā dārzā. Nu lopi pārdoti, un pirmo vasaru kūtiņa būs tukša. Iespējams, arī vasarā brīvākos brīžos ņemšu rokās adīkli.
