Mūsdienās ir pieaugusi slodze acīm un uzlabojusies diagnostika — acu ārsts Imants Lanka nosauc iemeslus, kāpēc tagad biežāk dzirdam specifisko diagnozi — glaukoma.
“Šai slimībai ir raksturīgs paaugstināts acu iekšējais spiediens, tas izraisa redzes lauka defektu un redzes nerva atrofiskas pārmaiņas. Spiediens rodas, pieaugot šķidruma ražošanai un samazinoties tā atplūdei. Iespējams, tas tādēļ, lai kompensētu vielmaiņas traucējumus, bet ir blakusparādības. Piemēram, tiek spiests redzes nervs. Acij ir tikai viena tāda relatīva atvere, kā spunde alus mucai, tā ir redzes nerva ieeja. Uz šīs ieejas asās malas tiek pārspiestas redzes nerva šķiedras, tādēļ perifērijā zūd redze,” skaidro I. Lanka. Ja spiediens turpinās un pieaug, redze pazūd visā acī.
Sākuma diagnostika diezgan apgrūtinoša, jo spiediens dažreiz paaugstinās uz mirkli, tikai no malām. Nākas mērīt redzes nervu šķiedru biezumu un to jutību — skatīties, vai pacientam nemanot nav pazudusi kāda redzes lauka daļa.
Glaukoma saistīta ar daudzām vispārējām organisma slimībām, īpaši ar CNS, iekšējās sekrēcijas un vielmaiņas traucējumiem, sirds un asinsvadu slimībām.
Labā ziņa, ka glaukoma nav lipīga. Sliktā — tā var rasties abās acīs, bet ne vienlaikus. Otrajā acī glaukoma var atklāties pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem.
Nav pasargāti pat bērni
“Glaukoma ir saistīta ar vecumu, līdz ar gadu skaitu pieaug iespēja saslimt. Bet tā mēdz iedzimt un uzrādīties arī jauniešiem, retāk jaundzimušajam. Ierosinātāji? Vienkārša skaidrojuma nav, jo ir divi procesi — šķidruma ražošana un atplūde. Arī medikamenti tiek virzīti ar dubultu mērķi — lai maksimāli samazinātu caurspīdīgā acu šķidruma ražošanu un palielinātu atteci,” atzīst acu ārsts.
Jautāts, vai glaukomas rašanos ietekmē pie datora, grāmatām vai rokdarbiem pavadītais laiks, oftalmologs atbild, ka speciālistu viedokļi šajā jautājuma atšķiras. Jo visi faktori, kas pasliktina acs komfortu, veicina slimību. Paši glaukomas upuri atzīst, ka, dažādos veidos nepārpūlējot acis, viņi jūtas daudz labāk. “Slimības simptomus var samazināt, ja vakaros, kad cilvēks ir noguris un kakla zona ir saspringusi, kas pasliktina apasiņošanu, nevis lasa vai ada, bet pastaigājas. Interesanti, ka krēslu uztverošie reflektori darbojas vairāk uz acu perifēro daļu un aktivējas tikai pēc trīsdesmit minūtēm. Pastaigājoties četrdesmit piecas minūtes, tie tiek it kā ārstēti.”
Nosaukt profesijas, kas provocē glaukomas rašanos, I. Lanka neuzņemas, bet vienlaikus uzsver: jebkura acu saslimšana var palielināt iespēju tikt pie glaukomas vai to pasliktināt. Teorētiski vairāk būtu jāuzmanās tuvredzīgajiem, jo viņi visdrīzāk nēsās brilles, kas mazina perifēro neironu aktivāciju, savukārt tas varētu veicināt glaukomas progresiju. Bet tas ir grūti pierādāms, jo prasa ievērojamu pētījumu skaitu.
Izārstēt nevar
Lai konstatētu glaukomu, jāveic ne tikai vienkāršota redzes pārbaude un acu spiediena mērīšana. Optikas salonos acu spiedienu parasti mēra, “iepūšot gaisu”. “Optometrists nodarbojas ar briļļu korekciju un, ieskatoties acī, var pamanīt kaut ko aizdomīgu. Bet viņa pienākumos neietilpst problēmas izvērtēšana un risināšana. Vispusīgi un padziļināti to var veikt tikai acu ārsts.”
Mūsdienās eksistē trīs pamata virzieni glaukomas ārstēšanā: medikamentozā (konservatīvā), lāzera un ķirurģiskā. Bet, jo ātrāk glaukomu konstatē, jo labāk. Tāpēc ikvienam cilvēkam vecumā no 40 līdz 60 gadiem uz pārbaudi pie acu ārsta būtu jādodas katru otro gadu, bet vēlāk — katru gadu. Īpaši rūpīgi acis katru gadu jāizmeklē, ja ir veikta redzi uzlabojoša lāzeroperācija.
Glaukoma ekselenti prot maskēties! Šī diagnoze ir ļoti viltīga: viegli konstatējama tikai tad, kad acī jau ir nopietni traucējumi. Redzes lauka sašaurināšanās notiek pakāpeniski, glaukoma piezogas nemanāmi. Tāpēc jau oftalmologs veic datorizēto perimetriju — lai konstatētu šīs izmaiņas. Līdz ar brīdi, kad tiek noteikta diagnoze — glaukoma, cilvēks kļūst par pastāvīgu acu ārsta pacientu. “Būdams vīrietis, drīkstu pajokot: vīriešiem nepatīk lietot zāles, un acu ārstam jābūt uzmanīgam. Mazliet palietojuši medikamentus, viņi uzskata, ka ir jau izārstējušies, un pārstāj pilināt. Taču tikai ārsts var mainīt noteikto medikamentozo terapiju. Ja lēmumu pārtraukt zāļu lietošanu pieņem pacients, var gadīties, ka redze jau tiktāl būs zudusi, ka gandrīz neko vairs nevarēs darīt.”
Tā kā glaukoma ir lielākoties iedzimta, kamēr nav attīstījusies gēnu inženierija, to izārstēt nevar. Var tikai mazināt izpausmes, attālināt redzes zudumu. Ārstēšana uz to arī tiek vērsta — lai neprogresētu redzes lauka defekti. Metodes izraugās ārsts, un, kamēr vien var, to dara ar pilieniem.
Ķirurģiskā iejaukšanās ir viens no ārstēšanas veidiem, kas palīdz spiedienu samazināt. Operācijas laikā tiek izveidota papildu acu šķidruma attece, diemžēl jebkura operācija ietver noteiktu risku. Tāpēc vienmēr tiek rūpīgi izvērtēts, vai labums no operācijas atsvērs neveiksmīgas operācijas iespēju.
Jāatceras: glaukoma ir hroniska, progresējoša acu slimība, kas, laikus neārstēta, parasti rada neatgriezenisku aklumu, jo aiziet bojā redzes nervs. Redzes zudumu atjaunot slimniekam vairs nav iespējams.
Valsts glaukomas slimniekiem apmaksā bāzes medikamentus ar vienādu struktūru, kā arī operāciju. ◆
