08.08.2018. — šis datums un Aizkraukles vārds īpaši atmiņā paliks diviem riteņbraucējiem, kuri tieši šajā dienā ar velosipēdiem mēroja ceļu no Rīgas līdz Aizkrauklei.
Nobrauc 103,27 kilometrus
Abus iepriekš nekad neredzētos ceļotājus sastapu pavisam nejauši — viņi ar velosipēdiem mani apdzina pa ceļam no Aizkraukles līdz dzelzceļa stacijai. Pēc tam atkal satikāmies vilcienā. Abi velosipēdisti sevi iemūžināja fotogrāfijā mirkli pirms izbraukšanas no Aizkraukles —
tā, lai fonā būtu redzams vilciena tablo esošais pieturas nosaukums “Aizkraukle”. Un tad arī sākās mūsu saruna.
“Draugam Pāvelam jau sen bija vēlme aizbraukt no Rīgas līdz Aizkrauklei, bet vienam doties ceļā negribējās,” stāsta Ojārs Klimass no Ogres, kurš dzīvo Anglijā un šovasar ar ģimeni atbraucis ciemos uz Latviju. “Nolēmām, ka šoreiz brauksim. Naktī paliku pie Pāvela Rīgā, no rīta paēdām auzu pārslu putru un pulksten 7 devāmies ceļā. Braucām nevis pa Rīgas—Daugavpils šoseju, bet pa otru pusi, kur mazāka satiksme un drošāk. Ceļā mums bija četras pieturvietas degvielas uzpildes stacijās, lai pudelēs uzpildītu ūdeni un apēstu pa šokolādes batoniņam enerģijai. Pavisam ceļā katrs izdzērām apmēram trīsarpus litrus ūdens. Aizkrauklē pusotru stundu atpūtāmies un tad devāmies uz vilcienu. Mums nekas nesāp, viss kārtībā. Tāds ir mūsu šīs dienas lielais piedzīvojums. 103,27 kilometrus nobraucām sešās stundās un 48 minūtēs, vidējais ātrums bija 15,2 kilometri stundā jeb apmēram četrās minūtēs kilometrs, maksimālais ātrums no kalna — 50 kilometri stundā. Katrs patērējām 4200 kalorijas.”
“Vajag labu kompāniju un jādodas ceļā. Ja kādam bail, vajag uzvilkt atstarojošu vesti. Mēs braucām dienas gaišajā laikā, tāpēc mums vestes nebija. Ne es, ne Ojārs neesam profesionāli riteņbraucēji,” piebilst Pāvels. Abiem braucējiem līdzi bija pumpis, katram pa divām riepu kamerām, atslēgu komplekts — tas ir minimums, kas jāņem līdzi, lai pusceļā nevajadzētu doties atpakaļ vai iet tālāk kājām.
Ar velosipēdu pāri visai Lielbritānijai
“Kopš 2004. gada dzīvoju Lielbritānijā, un braukšana ar velosipēdu ir mans vaļasprieks,” teic Ojārs. “Ikdienā braucu ar riteni, bet ne tik bieži, kā gribētos. Šogad dažas reizes esmu nobraucis pa 20 — 50 kilometriem. Anglijā strādāju firmā “Johnsons&Johnsons”, tā ražo bērnu šampūnus. Iepriekš šajā firmā strādāju apsardzē. Nokārtoju autovadītāja eksāmenu, turpmāk vizināšos ar smago automašīnu, kā arī brīvajā laikā nodarbojos ar dārzkopību. Mums ir diezgan saspringts darba grafiks un nepaliek daudz laika riteņbraukšanai. Ir mājas, bērni, kas vēl maziņi, arī viņi prasa rūpes. Meitai ir četri gadi, dēlam trīs mēneši.
Pagājušajā gadā kopā ar firmas darbiniekiem braucām no viena Lielbritānijas krasta līdz otram, no Blekpūlas līdz Skārboro — pavisam 253,35 kilometrus, pāri visai Anglijai. Vidējais ātrums bija trīs kilometri minūtē jeb 19,2 kilometri stundā, maksimālais ātrums — 64,6 kilometri stundā, patērēju 14 086 kalorijas. Tīrā mīšanās ar velosipēdu aizņēma 10,5 stundas, bet pavisam ar pieturvietām ceļā pagāja 13 stundas un 10 minūtes. Pieturvietas bija ik pēc apmēram 40 kilometriem. Šo braucienu organizēja mana darbavieta, visi bijām no viena kolektīva — trijās grupās braucām ap 40 cilvēku. Varēja arī braukt pusdistanci. Kad biju pusē, nodomāju, ka varbūt pietiek, tomēr sevi motivēju distanci veikt līdz galam. Pa ceļam man vienīgajam, braucot no kalna, pārsprāga aizmugurējā riepa, jo nācās bremzēt. Bija nosacījums — ja kādam pārsprāgst riepa, visi pārējie grupā gaida, līdz tiek uzlikta jauna, un tikai tad visi dodas tālāk. Rezerves kameras līdzi bija visiem. Ceļā mūs pavadīja automašīnas un motocikli, lai būtu droši. Visi, kuri distanci sāka, tika līdz galam, neviens nepadevās. Iesaku arī citiem nebaidīties un doties ceļā kādā garākā distancē ar velosipēdiem. Acis baidās, bet kājas dara!” ◆
