“Šajā trakajā pasaulē mani nekas vairs nevar pārsteigt” — redzot apkārtnotiekošās ačgārnības, ne reizi vien esmu nodomājusi.
“Šajā trakajā pasaulē mani nekas vairs nevar pārsteigt” — redzot apkārtnotiekošās ačgārnības, ne reizi vien esmu nodomājusi. Šodien sākas astronomiskais pavasaris, bet kā lai nosauc gadalaiku aiz loga? Aizkavējusies ziema vai vēl nesācies pavasaris? Vai arī šogad Lieldienu zaķim olas būs “jādēj” nevis zaļā zālītē, bet sniega kupenās, kā to jau piedzīvojām pirms pāris gadiem? Kļavām sulas jau iztecinātas, līdz aprīlim beigšoties arī bērziem. Puķu ziedēšanu un sēņu augšanu decembrī mēs nevaram daudz ietekmēt, tāpēc jācenšas ar to sadzīvot. Taču ir jomas, kurās cilvēki paši izjauc līdzsvaru dabā un pēc tam cīnās ar radītajām sekām.
Piemēram, Amatas novada tūrisma saimniecībā “Rakši”, kas ir netālu no Cēsīm, jau otro nedēļu mitinās divkupru kamieļi Fatima un Sahibs. Kamieļi uz Latviju atvesti no kādas Vācijas audzētavas, dzīvnieki ir trenēti un klausa komandām. Pirms diviem gadiem “Rakšu” saimnieki ieveda arī Andu lamas, alpakas un guanako, tādēļ kamieļi tikai papildina kamieļveidīgo sugas klāstu. Protams, mūsdienu pasaulē katram pašam jācīnās par izdzīvošanu, un eksotiskie dzīvnieki dziļos Latvijas laukos varētu būt laba “ēsma”, kā pievilināt tūristus. Skaidrs, kam būtu lielāka piekrišana — izjādei divkupraino kamieļu mugurā vai ekskursijai pa saimniecību, kurā nodarbojas ar piena lopkopību. Tomēr, vai šī tiekšanās pēc eksotikas vietā, kur tai nav jābūt, ir normāla? Vai eksperimentēšana dabā nenodara lielāku ļaunumu nekā labumu? Katram dzīvniekam taču ir sava pierastā izcelsmes un dzīves vieta. Lai kamieļi mīt tuksnešos, bet Latvijā — mūsu pašu zaķi, lapsas un stirnas.
Pirms svētkiem atklāju vēl kādu nejēdzību. Vai zināt, kurā valstī izdētas olas, ko Lieldienu zaķis nesīs jūsmājās? Pilnīgi iespējams, ka nopirksiet tādas, kas Latvijā ievestas no Itālijas. Bet vai mums trūkst pašmāju vistu, lai olas nebūtu jāieved? Jeb arī tā ir eksotika, par ko sapņojam?
