Vien draudzībai varu
Viskailāko zaru
Par ziedošu brīnumu
Padarīt.
Ir atkal aizsteidzies gads kopš mūsu pēdējās tikšanās, bet gadu desmitiem ilgusī draudzība sasaukusi mūs atkal kopā. Šoreiz pulcējāmies pie Birutas viņas dārza mājiņā.
Ar sajūsmu sagaidījām Maldu no Rīgas, Liliju no Siguldas, otru Liliju no Pļaviņām, Māri no Valmieras, Ainu no Ikšķiles, vietējo — Jāni, Ādolfu, Birutu, Silviju. Laiks nav no labākajiem, taču tas mūs netraucē — rit dzīvas sarunas, jo gada laikā daudz kas noticis. Skan smiekli, atceroties tālos skolas gadus. Šogad mūsu “zēniem” Aivaram un Ādolfam aprit 85 gadi. Tā kā Aivars nevarēja ierasties, viņam dāvanā tiek silta cepure, zeķes un šalle līdz ar katra dalībnieka laba vēlējumiem. Arī Ādolfs varēs sildīties siltās zeķēs, kam līdzi nāk mīļi, draudzīgi vārdi.
Par mūsu labo noskaņojumu nolēmusi parūpēties arī saulīte — kļūst silti un omulīgi. Mūsu dārzkopis Jānis dalās savā pieredzē tomātu audzēšanā, dažādu zāļu tēju gatavošanā un lietošanā. Visi priecājamies par Birutas sakopto ziedošo dārzu, bagāto ražu. Atceramies skolu, klases dzīvi, spriežam par skolotājiem, kuri atstāja visdziļākās pēdas mūsu dzīvē — mīļo Dūmīti, krievu valodas skolotāju Tamāru Jeremejevu, kura ar lielu centību apguva latviešu valodu, tā iemantojot mūsu cieņu.
Laiks skrien vēja spārniem — pienācis laiks atvadīties līdz nākošajam gadam!
