Ir vēl mūsdienās laukos stipras sievas, kuras, visu mūžu muguru liekušas darbā, arī pensijā dara tāpat un nejautā “kāpēc?”. Tas ir viņu dabā — izdarīt par katru cenu, nedomājot par veselību un gadiem. Arī seciete Elga Dalbe “Mežāru” klusumā kūtī joprojām divas reizes dienā ar rokām slauc savas desmit brūnaļas un melnraibās gotiņas un slaucot sarunājas ar viņām.
Lai nokļūtu “Mežārēs”, ceļu jautāju vairākiem, bet, nosaucot mājvārdu, viņi raustīja plecus. Toties taujājot pēc Elgas Dalbes, ceļu zināja rādīt. Māja paslēpusies meža ielokā un no ceļa nav pamanāma, bet, kad īstā vieta atrasta, pārsteidz saules pielietais pagalms, vecā māja ar senatnīgiem, nomelnējušiem durvju kliņķiem un pamatīgu kaltu atslēgu slēdzenē. Un visam pāri miers un klusums.
Māsu
neklausa
Saimniece, maza auguma salīkusi sieviņa, aicina istabā. Man klēpī ieritinās kaķene. Elgas tante saka — Pūciņa ir jēkabpiliete, kuru brāļa dēls pagājušajā vasarā atvedis. Kaķene un suns Lācis te šobrīd ir vienīgie iemītnieki. Virtuvē uz grīdas trīs milzu katli, pilni ar ūdeni. Vai tos saimniece pielējusi? Viņa teic, ka liels palīgs esot kaimiņmāju Jānis Strautnieks. Viņš savu saimniecību pēc vecāku nāves likvidējis. Pirms vairāk kā divdesmit gadiem mūžībā aizgājuši arī Elgas vecāki. Kādu laiku saimniekojusi viena, par vīru, kāzām neesot domājusi. Tagad, kad gadi tuvu septiņdesmit, pārciesta trūce un sāp mugura, vajadzīgs palīgs.
Paliekot vienai, par lopu likvidēšanu pat domu nav bijis. Tieši pretēji — viņu kūtī kļuvis vēl vairāk. Kādu laiku audzējusi arī buļļus. “Man lopiņi ir sirdslieta, un, kamēr cilvēks vesels, var izskriet līdzi, kāpēc neturēt? Māsa mani bar, saka, lai likvidēju, bet nevaru no viņiem šķirties.” Gadoties visādi. Palīgi neatnāk, bet govs bez ūdens nevar. Tad pati ar smagajiem spaiņiem kaut kā aizklibojot. Vasarā govis ganoties, piesietas ķēdēs, un pārsiešana arī prasa laiku un spēku.
Aparātus
negrib
Vairākiem Seces apkārtnes saimniekiem kūtī ir Elgas tantes gotiņas. Ar vienu no viņiem aprunājos, un teiktais apstiprina “Mežārēs” redzēto: “Zem viņas govīm kaut apakšā gulies, tik mierīgas viņas ir.” “Nedrīkst uz govīm bļaut, kur nu vēl ar kāju vai spaini sist. Ar mazu žagariņu pieskaros, un viņas jau ceļas augšā,” tā ar mīlestību par savām gotiņām saka saimniece. “Viņas ir īsti dabas bērni — kā maijā no kūts izlaidu, tā pērn līdz pat decembra vidum laukā ganījās. Kolhoza laikā govis arī ziemā laida ārā un egļu zarus deva vitamīniem, bet grūsnām govīm uz ledus grūti, kājas slīd, un tāda pastaiga var beigties bēdīgi.”
Viņa govis mīl, un govis mīl viņu. Teļus vien mēnesi dzirdinot, un, ja pēc tam jāpārdod, esot žēl šķirties. Pļavā no ķēdes palaistas, gotiņas pašas nāk līdzi uz kūti, un cilvēki smejot saka: “Viņas jau tev arī zārkam līdzi ies.” Kāpēc joprojām slauc ar rokām? “Negribu tos aprātus,” viņa teic. “Ja viena, bez palīgiem slaucu, trijās stundās tieku galā.” Ziemā divas, bet vasarā pat trīs reizes dienā slaucot. Par pienu vien 14 santīmu par litru maksā. Gribētos vairāk. Milti govīm šogad dārgāki, sienu, tādu labāku, piepērkot klāt, jo savējais slapjās vasaras dēļ nedaudz iepelējis. Arī kaimiņmāju bērniem, kuri vasarā atnāk palīgā pārsiet, padzirdīt, kāds latiņš jāiedod. Viņu vecākiem savas saimniecības nav, un darbs Elgas tantes kūtī ir labs laika kavēklis.
“Panorāmas” vietā kūts
“Mežārēs” ir arī vistas. Turētu vairāk, bet lapsas pamanās aiznest, un rekordists ilgdzīvotājs esot gailis. Jau gads riņķī, bet viņš joprojām pamanās izsprukt no lapsas zobiem. Kad satumst, mājas priekšā var saskrieties ar mežacūku baru. Suni Lāci viņas neņemot galvā, pārāk mazs augumā.
Visa nopelnītā nauda atpakaļ govīm vien tiek, sev maz ko pērk, pat jaunībā neesot pucējusies. Arī par politiku neinteresējas, jo, kad televīzijā “Panorāmu” rāda, govis jāslauc. Agrāk dziedājusi korī un dejojusi deju kolektīvā, tāpēc tagad bez dziesmām radio gan neiztikt. Rītos agri, pirms pieciem, miegs vairs nenākot, bet vakaros ilgi, līdz vieniem, acis neaizver. Kamēr darbus kūtī apdarot, jau tuvu pusnaktij. Pirms sešiem gadiem līdz septembrim katru dienu esot peldējusies. Tāpēc vēl tagad aukstās dienas ziemā nemaz nejūtot. Pie dakteriem nebraucot, kafiju nedzer, tik pienu un tējas.
***
Vēlāk, kad klausījos diktofonā ierakstīto sarunu, apjautu, ka fonā visu laiku skan kaķa murrāšana. Tāda kā īpaša mantra, piepildot ar mieru māju, pagalmu, kūti un saimnieces dzīvi. Varbūt tur arī ir “Mežāru” ilglaicības noslēpums? Māju, kurās kā pēdējais mohikānis rosību un dzīvību pūlas saglabāt lauku sieviete Elga, jo citādi viņa neprot.
