Individuālā uzņēmuma “BVR” nosaukums atšifrējams šādi: Baiba un Valdis Rošāni. Juridiski tas gan pieder Baibai, bet būtībā viņi Jaunjelgavā saimnieko divatā.
Individuālā uzņēmuma “BVR” nosaukums atšifrējams šādi: Baiba un Valdis Rošāni. Juridiski tas gan pieder Baibai, bet būtībā viņi Jaunjelgavā saimnieko divatā.
Palīdz pieredze
Baiba un Valdis kādu laiku strādājuši veikalā “Pols” Aizkrauklē. Baiba par grāmatvedi, vīrs — par sagādnieku. 1997. gadā Rošāni nolēmuši atvērt savu veikalu Jaunjelgavā. Saņemts kredīts, un Baibas mātes atvēlētajā un pašu spēkiem izremontētajā dzīvoklī drīz iekārtots veikals. “Mūsu pieredze lieti noderēja,” saka Baiba. “Itin labi varējām strādāt arī citu pakļautībā, bet gribējās kaut ko savu.”
Sākumā pieļāvuši iespēju, ka varētu arī neizdoties, izplānojuši atkāpšanās ceļu. Tomēr tirdzniecībā veicies, un pat agrāk, nekā paredzēts, atdots kredīts.
Pirmajā gadā pati īpašniece bijusi arī pārdevēja. Šo laiku viņa atceras kā saspringtu — paši dzīvoja Aizkrauklē, bērni tur apmeklēja skolu, un ik dienu vajadzēja mērot ceļu no vienas pilsētas uz otru.
Rošānu veikals bija pirmais daļējas pašapkalpošanās veikals Jaunjelgavā, pircēji to iecienījuši arī zemo cenu dēļ. Tagad veikalā strādā vairākas pārdevējas, un Baibas pārziņā ir galvenokārt dokumentu kārtošana. Valdis gādā preces, pats brauc pēc tām uz Rīgu, labi izpētījis vairumtirgotavas un zina, kur kaut ko var nopirkt lētāk.
Baiba atzīst, ka vienkāršāk strādāt tiem uzņēmējiem, kuriem bērni izauguši. Rošānu meitai Lindai ir 22 gadi, viņa mācās augstskolā “Turība”, bet dēls Nauris — Jaunjelgavas vidusskolas 9. klasē. “Agrāk, kad dzīvojām Aizkrauklē, bērni iemācījās patstāvību. Cenšos viņus nelutināt, bet izglītībai naudu nežēlošu. Bērni tirdzniecībā neiesaistās, tomēr, ja vajag, palīdz,” stāsta Baiba.
Piepilda sapni par māju
“Naudu tērējam vienīgi vajadzīgām lietām, bērni to redz un mācās. Mums ir tikai darba mašīna, nu beidzot piepildīju savu vislielāko sapni — nopirkām māju Jaunjelgavā. Abi esam šejienieši, beidzām Jaunjelgavas vidusskolu, nu esam atgriezušies dzimtajā pilsētā pavisam.”
Baiba atzīst, ka ģimenē par darbu gadās arī strīdi. “Abi gribam būt priekšnieki,” smej viņa. Valdis esot ļoti prasīgs pret sevi, līdz ar to arī pret citiem, aizrāda par nepadarīto. Vīrs arī esot galvenais noteicējs.
“Lai gan mums praktiski nav brīvdienu, bez savas darbošanās vairs neiztiktu,” saka Baiba. “Tas ir dzīvesstils. Mums bija iespēja nosvinēt Ziemassvētkus Ungārijā, bet nevaram to atļauties. Kaut veikalā strādā labs kolektīvs, kuram var uzticēties, tomēr šķiet, ka nevaram citiem uzvelt savu darbu.”
