Neko es nevaru projām atdot viegli, Viss manī dzīvs un cieši sirdī slēgts. Pat sīkā ceļmallapa, kas reiz tik liegi Sāpošām domām un brūcei pieskārās.
Neko es nevaru projām atdot viegli,
Viss manī dzīvs un cieši sirdī slēgts.
Pat sīkā ceļmallapa, kas reiz tik liegi
Sāpošām domām un brūcei pieskārās.
Tai mākonī, kas bērzu galotnēs atspīd,
Mans ērkšķu vainags un noslēpums skaists.
Tas manī paliek un gaiši pāri slīd,
Vai to varēšu kādreiz projām laist?
