Nesveru vairs, kas dārgs, kas lēts, Katru mirkli tiecos ilgāk saujā pasildīt, Jo zinu — tas ir tā vērts.
Nesveru vairs, kas dārgs, kas lēts,
Katru mirkli tiecos ilgāk saujā pasildīt,
Jo zinu — tas ir tā vērts.
Mirklis mirklim piedurknē ķeras,
Durvis vaļā un ciet, ciet un vaļā veras.
Viss kā milzīgā telpā.
Viens un tas pats — uz priekšu un atpakaļ —
Izelpa ieelpā, ieelpa izelpā.
Tumsā mirkļi aizvērtās durvīs sitas,
Vispirms manās, tad tavās, vēlāk jau citās.
Ja zinātu, ka nāks, sauktu atpakaļ tos.
Un pat tad, ja tie kaut atskatītos,
Man bail, ka es to vairs nevēlētos.
