Tik visa kā daudz, bet tomēr par maz..
Tik visa kā daudz, bet tomēr par maz
Dzīvas uguns un siltuma lietainā dienā,
Kad liekas, vairs nav palicis itin nekas,
No jauna iemīlos tavā skatienā.
Un tas maigums, ko ābele rudenī
Vēl pēdējo reizi ap pleciem klāj
Ar lapu šalkoņu paliek manī,
Kad vējš norimstot atvadas māj.
Tik visa kā daudz, bet tomēr par maz.
Vienu mirkli piesaulē sildīties.
Es tevi saucu klusi — bez balss,
Vientuļa dzērve pazūd nakts debesīs.
