***

Es zinu, kādreiz ābele piedos..

Es zinu, kādreiz ābele piedos,
Manas jaunības neprāta grēku,
Kad nolauzu zaru, kurš tvanēja ziedos
Tik tamdēļ, lai laimi sev pazīlētu.
Cits laimi sev zīlēja ceriņu ziedos,
Es savējo tomēr tur neatradu.
Šūpojos ābeles ziedošos zaros,
Tie solīja laimi man neparastu.
Tas bija ziedošs jaunības laiks,
Ziedēja ābeles, dziedāja sirds.
Kā ābelei ziedošai dega man vaigs,
Un matos spēlējās vējiņš draisks.
Tas trakais ziedoņa laiks sen garām,
To čukst man nolauztais ābeles zars.
Čuksti vai nečuksti — dienām manām
Vienalga, pietrūkst šis pavasars.