***

Ir jau piedots, sen ir aizmirsts.

Ir jau piedots, sen ir aizmirsts,
Kas bijis, bijis — neatgriezt,
Varbūt citu reizi paveiksies.
Divas reizes vienu kļūdu — nē.
Rīt vairs nebūs tā, kā bija
Šodien, vakar, aizvakar.
Šodien citi ūdeņi un smiekli lija,
Neatsaukt tos atpakaļ.
***
Tik ļoti pazīstams un mīļš,
Bet tomēr —
“Kas tu esi?
Ko tu nes? Kas sūta?
Apstājies, lai kas tu būtu.
Kas tie par saiņiem tavās rokās?”
“Tā ceļamaize — ciema kukulis.”
“Šeit par maizes riecienu nekas nepārdodas.
Un kāpēc tu pats tāds noplucis?”
“Garu ceļu nogājis, izslāpis, izsalcis.”
“Tā smilts tavu apavu zolēs,
Tā nav no mūsu pašu zemes.”
“Tiesa — svešu smilti manas kājas nes.”
“Un no kurienes pats?”
“No salauztu siržu laukiem, asaru ielejām,
Bēdu salām — no turienes nāku es.”
“Kāpēc šurpu devies?
Pēc laimes vai naudas dzenies?”
“Ne pēc naudas, ne laimes,
Sevi pašu meklēju es.”
“Un ko tu gribi manā sētā?”
“Ūdeni, ko padzerties, un
Siena klēpi, kur nosnausties.”
“Došu tev pienu ar medu,
Spilvenu un segu.”
Tik pazīstams…
Un tas skatiens, ar kādu tu manī veries,
It kā jautātu:”Vai tiešām vairs neatceries?”