Lietus līst, un zibšņi eglēs duras..
Lietus līst, un zibšņi eglēs duras,
Esmu viena, negribas neko,
Kabatā vēl savu roku turu,
Gaidu dzeguzi, lai laimi izkūko.
Kaut kā savādi — laiks aizskrējis ar vēju,
Nevēlos pat domāt: kur un kā?
Taču atceros, kā kādreiz gāju, smēju,
Turēdama roku kabatā.
Likās man — es laimes grašus dažus
Turēšu, bet tie kā sniegi kūst,
Dzeguzīte kūko manus gadus,
Lai kā upes ūdeņi tie plūst.
