Lūdzu, piedod, mīlestība, ja dzīves skrejceļā es tevi piemirsusi!
Lūdzu, piedod, mīlestība,
Ja dzīves skrejceļā es tevi
piemirsusi!
Tu atnāci tik nezināma, klusa
Pa baltu ceļu, sapņiem
piebirusi.
No šūpuļa līdz ziedu rītam
tālam
Tā man kā labā feja līdzās bij”.
Tad dzirdēju es viņu klusi
sakām:
Pa dzīves ceļiem tik ar
mīlestību ej.
Un gāju es caur ziedu vasariņu,
Kur reizēm negaiss manus
sapņus tver.
Jo aizmirsu es palūgt
atslēdziņu,
Kura visas durvis tik ar
mīlestību ver.
Piedod, mīlestība, ja es reizēm
vējš,
Ja es lietus lāsēm straujām,
Ja es negaiss melns, kurš
kokiem lapas plēš,
Un reizēm putenis ar sniega
skavām aukstām.
Bet es protu arī dzīvi mīlēt,
Protu mierināt un protu arī
piedot.
Gan kā puķe, gan kā nātre
ziedēt
Un ziedu smaržām dienas
piepildīt.
Lūdzu, piedod, mīlestība, ja,
pa dzīvi skrejot,
Tavu vārdu reizēm vēji tver.
Jo tu aizmirsi man atslēdziņu
iedot,
Kura visas durvis tik ar
mīlestību ver.
Ārija
