Ar sakostiem zobiem un taisnu prātu Es basām kājām caur dzīvi eju. Un dejoju to vētras deju Ar savu kavalieri vēju. Un svelmainās dienās, Kad karstums graužas akmens sienās, Pa gailošām oglēm es eju.
Ar sakostiem zobiem un taisnu prātu
Es basām kājām caur dzīvi eju.
Un dejoju to vētras deju
Ar savu kavalieri vēju.
Un svelmainās dienās,
Kad karstums graužas akmens sienās,
Pa gailošām oglēm es eju.
“Vai tad tik vien karstas?” es smeju.
Un meža malā, kur dadži un nātres vien,
Allaž manas kājas vislabprātāk skrien,
Lai jau sadzeļ un skrāpē,
Jo tikai sāpe sāpi slāpē.