Ai, Latvija, cik tālu pasaulē iešu, man tavos baltos ceļos atgriezties.
Ai, Latvija, cik tālu pasaulē iešu,
Man tavos baltos ceļos atgriezties
Un klusā lauku baznīciņā
Sev mieru lūgt un pārvērsties
Par trauslu skaņu zvana mēlē.
Un pāri dzimtai zemei nolīt
Ar karstām priedes asarām,
Zem sirmām velēnām pamanīt —
Nāk vecmāmuļa zāļu nastu plecos,
Bēdu izraudot zem ābeles,
Tur, rudzu laukā, sviedru lāsēm sūrām
Dus mana vectēva dvēsele.
Ik koka stumbrā, sīkā stiebrā
Tava dzīvības uguns kuras,
Cik ilgi tev, tik arī man
Pie saknēm un cerībām jānoturas.
Kad zvaigžņotās nakts debesīs
Saules staru vainags vijas,
Mazs bērniņš teic — paskaties, māt,
Tā spožākā zvaigzne ir Latvija.
