Palaižu savus sapņu kumeļus straujos, lai jaunības pļavās tie ganīties brien. Un rīta rasā kad ziedlapas mirgos, pie manis uz mājām tie atkal skries.
Palaižu savus sapņu kumeļus straujos,
Lai jaunības pļavās tie ganīties brien.
Un rīta rasā kad ziedlapas mirgos,
Pie manis uz mājām tie atkal skries.
Tikai tālās pļavās naktsvijoles spēlē,
Un maiga rasa ziedlapiņas klāj.
Tur katra smilga kaut ko labu vēlē,
Un katrs zieds kā tauriņš pretim māj.
Tie būs mani sapņu kumeļi straujie,
Kas no tālām pļavām ziedu rasu dzers.
Tie būs mani sapņi, mani vārdi mīļie,
Kuri ziedu kausos mīlestību svērs.
Diena uzausīs, un saule tālāk ritēs,
Kāds pļavai garām ies un ziedos lūkosies,
Kā katru dienu — ziedos sanēs bites,
Tās manus sapņus projām aiznesīs.
Neviens pat nepavaicās maigiem pļavas ziediem,
Kurš naktsvijoles dziesmu klausījies?
Kurš pļavu piebārstījis jaukiem dzīves sapņiem
Un kurš ir tas, kas ziedos maldījies?
Tā biju es un sapņu kumeļi straujie,
Kuri ir līdzās un mani neatstāj vēl.
Tā biju es un jaunības sapņi jaukie,
Kuri skrien projām un kuru tomēr man mazliet žēl.
***
Es neaizmirstules saplūcu pļavā
Un iemetu plūstošā strautā,
Lai ziedi pār viļņiem laistās
No manis un vasaras skaistās.
Ņem, upe, un cieši šos ziedus tver,
Lai viļņu šalkojums laimi dzer.
Nes tālu, līdz salnām un sniegiem,
No manis un vasaras smiekliem.
Citus ziedus es pļavā salasīšu
Un pirmajos sniegos izkaisīšu.
Lai ziema nav gara, bezgalīga,
Lai sniegos zied vasaras mīlestība.
