Tas, ka akcijas preces pievilina pircējus, nav jaunums. Kādā sestdienā pirku akcijas konfektes. Kad maisiņu uzliku uz svariem, tur bija nedaudz pāri kilogramam. Pie kases bija rinda, tā parasti ir brīvdienās. Kad kasiere nosauca naudas summu, jautāju, vai nav par daudz? Viņa noprasīja, ko es īsti gribot, un nosauca konfekšu svaru. Samaksāju, paņēmu čeku un devos mājup. Svars lika šaubīties. Iegriezos citā veikalā. Svari rādīja, ka tur ir par 235 gramiem mazāk, nekā norādīts čekā. Laipnā pārdevēja pat aprēķināja, par kādu summu esmu apšmaukts.
Kustības pensionāram ir galvenais. Devos atpakaļ uz veikalu. Princips augstāk par visu. Kase, kurā maksāju, nestrādāja. Piegāju pie citas kasieres un lūdzu nosvērt pirkumu. Svars bija pareizs, arī citas kases svari uzrādīja to pašu. Bet kases, kurā biju maksājis, svari rādīja to daudzumu, kas uzrādīts čekā. Ataicinātā kasiere neizskatījās pārsteigta, viņa nedaudz paķimerējās, un svari uzrādīja to svaru, kāds bija īstenībā. Man izdeva naudas starpību un jaunu čeku. Apsargs ciniski noteica, ka tagad man vēl aliņam sanāks. Atbildēju, ka tik lētu dzērienu nelietoju.
Morāle: līdz pusdienlaikam veikalā katram sveramajam produktam pieskaitīja 235 gramus. Kāpostu, gaļas, konfekšu, cepumu cenas ir atšķirīgas. Kasiere regulēja svarus pēc savas brīvas gribas vai vadības ieteikuma?
Nav svarīgi, kādā Aizkraukles veikalā pirku konfektes — acis jātur vaļā visur. Čeku ar lielāko svaru man neatdeva. Pensionār, tev nekur vairs nav jāsteidzas, iepērcies nesteidzoties, sveramo preci nosver un iegaumē svaru, lai būtu konkrēta saruna, ja rodas domstarpības pie kases.
Aizkrauklietis
