Šogad jūlijā trīs erudīti Latvijas vēsturnieki Antonijs Zunda, Inesis Feldmanis, Pēteris Strods piedalījās Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta rīkotajā konferencē “Eiropas traģēdija: no 1939. gada līdz nacistiskās Vācijas uzbrukumam PSRS”. No augsta ranga krievu vēsturnieku mutes viņiem nācās dzirdēt, ka Molotova—Ribentropa slepenā pakta oriģināli nemaz neesot atrasti. “Tādas muļķības tiek teiktas pastāvīgi, lai arī visi dokumenti vēl 1993. gadā tika publicēti žurnālā “Novaja i noveišaja istorija” (I. Feldmanis).
Latvijas akadēmiķiem nācās uzklausīt arī otru jaunumu — konferences vadītāja Čubarjana apgalvojumu, ka Minhenes vienošanās bija noziedzīgāka, bet Molotova—Ribentropa pakts neesot pat uz pusi tik noziedzīgs. Konferencē tika noklusēta PSRS un Vācijas agresīvā ārpolitika, Molotova vizīte Berlīnē 1940. gada novembrī, PSRS —Somijas Ziemas karš, bet izskanēja atzinums, ka PSRS gatavojusies karam ar Vāciju.
Atgriezīsimies 20. gadsimta 30. gados. PSRS un Vācija piespieda Baltijas valstis pieņemt neuzbrukšanas līgumus, bet citādi šīs valstis lika mierā. No Z. Meierovica konstruētās Baltijas valstu sadarbības politikas nekas neiznāca. Lietuva un Polija bija savstarpēji naidīgas Lietuvai atņemtās teritorijas dēļ. Arī Somijas attieksme bija noraidoša. Latvijas un Igaunija 1923. gadā noslēdza savstarpējus līgumus, arī militāru līgumu, kas noteica sazināties par ārlietām un “neņemties sniegt savstarpēju palīdzību, ja kāda no pusēm piedzīvo neizprovocētu uzbrukumu”. Kad pakts tika atjaunots 1934. gadā, Lietuva pievienojās tā politiskajai daļai. Latvijas — Igaunijas līguma militārā daļa palika tikai uz papīra, jo netika izveidoti kopīgi aizsardzības spēki, manevri, komandējošais sastāvs un budžets. Baltijas valstis paļāvās uz Tautu Savienību un Rietumu spēku palīdzību, bet pievīlās. Lielvalstis (Lielbritānija, Francija) nedeva nekādas drošības garantijas. Baltijas valstu neitralitāte un suverenitāte aizvien lielākā mērā kļuva atkarīga no PSRS un Vācijas interesēm.
1939. gada martā PSRS vienpusēji paziņoja, ka ņem Baltijas valstis savā aizsardzībā neatkarīgi no tā, vai tās vēlas šādu aizsardzību vai ne. Rietumvalstis skubinājušas Staļina piedāvājumu pieņemt.
Kāds bija spēku samērs? Latvijas armijā bija 20 000 karavīru. Vēl bija iespējams apbruņot 130 000 rezervistu. Bruņoto spēku kodols bija četras kājnieku divīzijas. Kara tehnikas bija nepietiekami, un tā pati novecojusi. Piemēram, smagajā artilērijā bija 24 lielgabali, un munīcijas tiem pietiktu tikai vienai dienai. Bet visas trīs Baltijas valstis kopā būtu spēcīgākas nekā Somija, kas 1939. gada ziemas karam mobilizēja 337 000 karavīru un nosargāja savu neatkarību.
PSRS armijā un drošības spēkos 1938. gadā bija vairāk nekā 1,6 miljoni karavīru, apmēram 4000 tanku, 4500 lidmašīnu, bet 1940. gada vasarā sarkanajā armijā bija jau 4 163 000 karavīru.
1939. gada 23. augustā Vācija un PSRS noslēdza neuzbrukšanas līgumu, kura slepenajā pielikumā sadalīja Austrumeiropu ietekmes sfērās. Somiju, Igauniju, Latviju iedalīja padomju zonā. Vēlāk, pēc Polijas sakāves, arī Lietuvu.
1. septembrī sākās Otrais pasaules karš. Vācija un PSRS uzbruka Polijai un to sadalīja. Latvijas valdība 3. septembrī pasludināja neitralitāti un mobilizēja trīs vecuma grupu rezervistus. Vispārējā mobilizācija netika izsludināta, lai nesatrauktu Padomju Savienību.
Baltijas valstis pēkšņi bija nonākušas starptautiskā izolācijā. Tāpēc PSRS uzskatīja, ka ir īstais brīdis uzspiest šīm valstīm draudzības un sadarbības līgumus (līgumus par karabāzēm). Septembra beigās šādu līgumu parakstīja Igaunija. Latvija uzaicinājumu uz Maskavu saņēma oktobra sākumā.
Svarīgi atcerēties, ka septembra beigās un oktobra sākumā pie Latvijas un Igaunijas robežām kaujas gatavībā bija 500 000 sarkanarmiešu. Igaunijas un Latvijas pretošanās gadījumā ar Vorošilova parakstu bija sagatavota pavēle uzbrukt un norādīti konkrēti maršruti. Sarunās ar Latvijas ārlietu ministru Munteru Staļins neslēpa, ka nepiekāpšanās gadījumā uzbruks.
Latvijas armija bija gatava cīnīties, bet valsts vadītāji nolēma padoties: karā iznīcinātu lielāko daļu cilvēku. Polijas piemērs bija biedējošs. Somijas piemēra vēl nebija. Somija noraidīja PSRS iniciatīvu par karabāzēm. Sākās Ziemas karš (1939. — 1940.). Somija pret sarkano armiju aizstāvējās 105 dienas, zaudēja desmito daļu savas teritorijas, bet saglabāja neatkarību.
Latvijas valdības vārdā ārlietu ministrs Munters 1939. gada 5. oktobrī parakstīja uzspiesto līgumu. Latvijā ienāca 25 000 sauszemes un gaisa spēku karavīru, Latvijas ostās — 5000 vīru liela karaflote (par to līgumā nekas nebija teikts). Kārlis Ulmanis publiski paziņoja, ka Latvijā ienākusi “draudzīgā armija”, lai izveidotu karabāzes. Sarkanā armija karabāzēs pārspēja Latvijas armiju gan skaitliski, gan bruņojuma ziņā. Pēc Latvijas pienāca Lietuvas kārta.
Tādā veidā Baltijas valstis bija sagatavotas okupācijai. Jau 1940. gada aprīlī gatavošanās okupācijai pastiprinājās, un jūnijā, kad pasaules uzmanība bija pievērsta Vācijas panākumiem Francijā, Baltijas valstis tika okupētas. Pirms tam pie robežām tika dislocēts karaspēks. Ieskaitot Baltijas valstu karabāzēs jau esošos (Latvijā — 30 000, Lietuvā — 25 000, Igaunijā — 20 000), kopumā kaujas gatavībā bija 450 000 karavīru, 8000 lielgabalu un mīnmetēju, vairāk nekā 3000 tanku un bruņumašīnu, 2600 lidmašīnu.
PSRS ultimatīvās prasības visām Baltijas valstīm bija līdzīgas: nekavējoties jāizveido Padomju Savienībai draudzīga valdība un jāielaiž neierobežots karavīru skaits. Pirmā piekāpās Lietuva. Tagad Latvijai bija ar PSRS kopīga 1500 kilometru gara robeža. Latvijas valdība un militārie vadītāji situāciju novērtēja kā bezcerīgu. Padomju valdības 16. jūnija ultimatīvajām prasībām tajā pašā dienā bija jādod atbilde. Arī Latvija piekāpās, un 17. jūnijā valstī ienāca ap 100 000 sarkanarmiešu. Rezumējums: PSRS bija lauzusi savas starptautiskās saistības — 1920. gada miera līgumu un 1932. gada neuzbrukšanas paktu.
Nākamajā dienā Latvijā ieradās PSRS ārlietu ministra palīgs Andrejs Viršinskis — 1937. — 1938. gada “paraugprāvu” organizators. Te viņa uzdevums bija organizēt proletāriskās revolūcijas scenāriju un iekļaut Latviju PSRS.
Šajā scenārijā īpaši izceļami šādi prettiesiski un antidemokrātiski momenti:
1. jaunās Saeimas vēlēšanu farss — atļauts tikai viens promaskavisko deputātu kandidātu saraksts (Darba tautas bloks), vēlēšanu obligātums;
2. jaunievēlētās Saeimas noziedzīgie pretrunā ar Latvijas Satversmi pieņemtie lēmumi:
a) par padomju varas atjaunošanu Latvijā, kas nozīmēja ekonomiskās un politiskās iekārtas maiņu,
b) par Latvijas inkorporāciju PSRS.
Abos gadījumos saskaņā ar Satversmi bija nepieciešama tautas nobalsošana, referendums, kas nenotika.
Šis notikumu un faktu uzskaitījums atklāj Molotova—Ribentropa pakta noziedzīgo saturu, sniedz atbildi uz jautājumu — vai Latvija 1940. gada 17. jūnijā tika okupēta?
Šīgada jūlijā Latvijas Saeima ar balsu vairākumu nolēma, ka Latvijā 23. augusts būs Staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena. Šādu lēmumu jau 2008. gada septembrī bija pieņēmis Eiropas Parlaments.
(Skaitļi par bruņojuma un karavīru daudzumu ņemti no Juka Rislaki grāmatas “Maldināšana: Latvijas gadījums”.)
