Nākamnedēļ 90. dzimšanas dienu sagaidīs Alfons Kuzmins no Iršu pagasta. Alfona kungs izaudzinājis trīs bērnus, pārdzīvojis Otro pasaules karu, visu mūžu strādājis sovhozā un sagaidījis arī Latvijas Republikas atdzimšanu.
No Latgales uz Iršiem
Alfons Kuzmins dzimis 1921. gadā Aglonā, tur arī mācījies pamatskolā. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, kad pēc Ādolfa Hitlera aicinājuma uz Vāciju izceļoja lielākā daļa Latvijas baltvāciešu, Alfona kunga vecāki no Latgales pārcēlušies uz Iršu pusi. “Toreiz Iršu pusē bija diezgan liela baltvāciešu kolonija, kad viņi izceļoja, palika daudz brīvu īpašumu. Tie, kuri vēlējās strādāt, varēja nākt un saimniekot,” stāsta Alfona kungs. “Tad arī mani vecāki nolēma uz šejieni pārcelties, kopš tā laika Iršus neesmu pametis.”
Gan vācu, gan krievu armijā
Jubilārs pārdzīvojis arī Otro pasaules karu. Kā daudziem latviešiem, arī viņam šajā laikā nācies uzvilkt abu okupācijas karaspēku formastērpus. Sākumā iesaukts vācu armijā, pēc tam mobilizēts padomju armijā. “Kad Latviju okupēja vācieši, mani iesauca vācu armijā 15. divīzijā. Toreiz mūs, jaunus puišus, aizsūtīja karot uz Krieviju,” stāsta Kuzmina kungs. “ Sagadījās tā, ka atkāpjoties nonācām tuvu Iršiem. Kādā nakšņošanas vietā pie Sausnējas, kas bija apmēram četrus kilometrus no mājām, sarunāju ar komandieri, ka aizskriešu pie vecākiem, un viņš atļāva. Tēvs toreiz ieteica daļā vairs neatgriezties, tā arī izdarīju.”
Taču Alfona kunga kara gaitas nebeidzās. “Kad ienāca krievi, mani atkal iesauca armijā. Toreiz gan nedaudz paveicās. Kaimiņam bija pazīstams ciema padomes priekšsēdētājs, un mūs nosūtīja uz darba rotu. Strādājām Jaunkalsnavā,” stāsta Alfona kungs. “Pēdējā kara pavasarī mūs pārveda uz Rīgu, no kurienes bija plānots nosūtīt uz Kurzemi, jo tur vēl tajā laikā notika sīvas kaujas. Tomēr līdz Kurzemei netiku, mani atstāja Rīgā, kur atkal strādāju darba bataljonā, biju pirtnieks. Kaimiņu gan nosūtīja uz Kurzemi, bet, kamēr viņi uz turieni devās, jau bija parakstīta kapitulācija, un arī viņam nenācās ņemt rokās ieročus.”
Bija daudz jāstrādā
Pēckara Latvijā neklājās viegli. “Toreiz viss te bija izpostīts. Viss bija jāsāk no jauna, bija daudz jāstrādā,” atceras jubilārs. “Tad jau mums automašīnu nebija kā tagad. Bieži vien pēc maizes kukulīša nācās iet kājām līdz Pļaviņām, kas ir gandrīz divdesmit kilometru. Izstāvi rindu, un jānāk atpakaļ. Gājām, ko padarīsi. Nereti gadījās, ka līdz mājām maize jau apēsta. Bērni jau agri rītā, trijos četros, devās ganīt govis, vecāki veikt lauku darbus. Toreiz nebija kā tagad — iesēdies traktorā, un darbi sokas.”
Saimnieko kopā ar dēlu
Pēc kara Alfona kungs iepazinās ar vietējo meiteni Veroniku, un 1948. gadā viņi apprecējās. Ģimenē izaudzināti trīs bērni — divas meitas un dēls. Viena no meitām pašlaik mīt Aizkrauklē, otra — netālu no Rīgas, bet dēls joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un saimnieko Iršos.
Alfons Kuzmins līdz pat pensijai nostrādājis sovhozā par mehanizatoru. Deviņdesmito gadu sākumā sācis darboties savā saimniecībā. Arī tagad Alfona kungs kopā ar dēlu apsaimnieko 27 hektārus zemes. Saimniecībā ir astoņas govis un zirgs.
Jubilejas vairs nesvin
Pēdējos gados Alfons Kuzmins jubilejas nesvin. “Tagad jau tāds vecums, ka dzimšanas dienas vairs nesvinam. Kājas vairs neklausa, padancot arī nevar,” smej jubilārs. “Kādreiz, sovhoza laikā, gan lustīgi svinējām.” Arī saistībā ar apaļo jubileju Kuzminu ģimenē svinības nav paredzētas. “Bērni un mazbērni, kad var, tad atbrauc, ko var, to palīdz. Tas jau ir galvenais.”
