Ja kāds vēl neko nav dzirdējis par Maskavā, kādā no teātriem, čečenu sagūstītajiem simtiem ķīlnieku, tad viņš laikam dzīvo pilnīgā izolācijā.
Ja kāds vēl neko nav dzirdējis par Maskavā, kādā no teātriem, čečenu sagūstītajiem simtiem ķīlnieku, tad viņš laikam dzīvo pilnīgā izolācijā. Tādas ziņas, tāpat kā par 2001. gada 11. septembra notikumiem Ņujorkā, aplido pasauli gaismas ātrumā.
Šobrīd sabiedrības vairākuma vērtējumā čečeni ir sliktie — liek ciest nevainīgajiem, gatavi nogalināt un spridzināt, īsti necilvēki. Viņu prasība — pārtraukt karadarbību Čečenijā — daudziem šķiet utopiska un pat nepamatota. It kā nebūtu simtiem un tūkstošiem tikpat nevainīgu cilvēku, arī sieviešu un bērnu, kurus, karojot šajā republikā, nogalinājuši Krievijas turp sūtītie karavīri.
No apmēram 50 teroristiem vismaz puse ir sievietes — nogalināto čečenu kaujinieku atraitnes, kuras videofilmā saka: “Mēs pēc nāves ilgojamies vairāk nekā jūs pēc dzīves.” Viņām nav ko zaudēt, jo ģimeņu apgādnieku vairs nav. Čečenijā ģimeniskās saites ir ļoti ciešas. Zinu to no savas draudzenes, kura šajā tautā ieprecējusies.
Čečenu vienīgā “vaina” — dzimtenes un neatkarības mīlestība, lepnums par savu zemi un tautu, vēlme pašiem lemt, kā dzīvot un strādāt. Ja to nevar panākt ar labu, mēģina ar ļaunu. Viņi nav ne dzērāji, ne narkotiku pārņemti tumsoņas, par kādiem čečenus mēģina iztēlot. To apliecina arī Krievijas Domes deputāts, populārais dziedātājs Josifs Kobzons, kurš bija devies uz pārrunām ar ķīlnieku sagūstītājiem.
Nebūt neaizstāvu teroristus, varu iedomāties, ko izjūt teātrī ieslodzītie cilvēki, taču padarīt par visu nelaimju sakni vienu tautu arī nav normāli. Krievija pati vainīga, ka novedusi savu darbošanos iekšpolitikā pilnīgā strupceļā, no kura bez citu palīdzības nav izejas ne pašiem, ne čečeniem.
Neviens Krievijas ieguvums, tajā skaitā Čečenijas nafta, nav tā vērts, lai ziedotu cilvēku dzīvības. Ne vienā, ne otrā konflikta pusē. Bet dzīvību vēl var zaudēt daudzi, ja teroristus novedīs izmisumā vai sāksies atriebes izrēķināšanās ar citviet Krievijā dzīvojošajiem čečeniem, kuri tāpat ne pie kā nav vainīgi. Tas būs karš bez frontes līnijas, kurā uzvarētāja nebūs nekad.
Vakar līdz redakcijas slēgšanai ķīlnieki Maskavā vēl nebija atbrīvoti, un Krievijas prezidenta Putina turpmākā rīcība nebija zināma. Visa pasaule cer, ka veselais saprāts uzvarēs un ķīlniekus atbrīvos, lai gan viņu sagūstītāji paziņojuši, ka nekur negrasās doties ne vieni paši, ne ar ķīlniekiem, kamēr Čečenijā nebūs nekādu izmaiņu.
