Apskatot, izsmaržojot un izgaršojot. Iespēja iepazīt Nacionālo botānisko dārzu, nobalsot par izvēlēto skaistāko dāliju

Tā nu sanācis, ka Nacionālo botānisko dārzu apmeklēju pirmo reizi, jo tas atrodas Salaspilī, nevis Rīgā.

PĀRSLAS KONRĀDES TEKSTS UN FOTO

Apskati sākam ar Baltijā lielākā vides izglītības centra augu iepazīšanai “Botania” apmeklējumu. Tas izvietojies 1460 kvadrātmetru platībā un atklāts tikai šogad. Īpaši aizraujošs tas ir bērniem, tomēr arī mēs, pieaugušie, diezin vai zinām, ka bietei sakne ir garāka par pusotru metru, burkānam var sasniegt pusotru metru, bet tomātam ir gandrīz metru gara. Vai, piemēram, ka priedes sēklas var aizlidot 50 kilometru tālu, bet pienenes sēklas — kilometru. Ka 150—200 mg kofeīna uz 1 kg ķermeņa masas ir cilvēkam nāvējoša deva. Ka kafijas koka auglis patiesībā nav pupiņa, bet gan kaulenis. Ka visniecīgākās ir orhideju sēklas, kas ir putekļa daļiņas izmērā. Ka pirms 7000 gadiem visi banāni bija pilni ar sēklām. Nu interesanti!

Noteikti jāapskata arī oranžērija, kuras kolekcija sākta veidot 1956. gadā. Pašlaik aplūkojams aptuveni 2100 augu taksonu no visiem kontinentiem, izņemot Antarktīdu. Kaktusu vien ir 600 dažādu veidu. Un turpat var aplūkot arī gleznu un trauku izstādi un kādu kāzu pāri, kurš iecerējis veidot tur fotosesiju.

Protams, var izvēlēties audiogidu, bet mēs steidzamies uz vilcieniņu, lai aplūkotu arī dendrāriju. Un nenožēlojam, jo gide parāda un pastāsta daudz ko interesantu. Uzzinām, ka botāniskajā dārzā aug 420 rožu šķirnes. “Mēs vienmēr uzsveram, ka mums varbūt nav tik daudz rožu šķirņu, kā ir Rundālē, bet ikviena ir pārbaudīta, notestēta, ka tā tiešām šeit, Latvijā, var labi dzīvot un nenomirs jau nākamajā pavasarī,” saka gide.

Iebraukšana dendrārijā sākas ar aromterapijas pauzīti pie Korejas baltegles. Izrādās, ka ekspozīcijai saglabāt baltegles čiekuru nav iespējams, jo no tā paliek tikai serdīte. Un vēl uzzinām, ka mikrostrobili ir “puikas”, no kuriem pavasarī izlido putekšņi.

“Dendrārijs, kurā aug koki, — tas ir tas, ar ko lepojas sevi cienošs botāniskais dārzs. Botāniskajā dārzā nav parastu koku — pat parastajai lazdai ir cakainas lapas. Lūk, milzīgs ozols, kuram “rociņas” ir nevis uz sāniem, bet paceltas uz augšu — piramidālais ozols. Priedes, kas aug kā krūms. Ar to arī atšķiras suga. Suga aug savvaļā, bet šķirne ir tā, kur cilvēks pielicis savu roku. Koki pie mums ir stādīti pa “ģimenēm”,” stāsta gide.

Pie vilkābeļu “ģimenes” jeb Eiropas lielākās vilkābeļu kolekcijas mums ir iespēja nobaudīt ļoti gardu vilkābeles augli. Kolekcijā ir vairāk neka 200 vilkābeļu, kurām augļi ir visdažādākie — sākot ar mazītiņiem, melniem, oranžiem, sarkaniem, dzelteniem, brūniem, baltiem. Un ne visi ir garšīgi. Tad seko savvaļas rožu “ģimene”, kurā ir 60 dažādu mežrozīšu no visas pasaules.

Piestājam, lai aplūkotu arī dažus brīnumainus kokus. Visērkšķaināko koku — trīsērkšķu gledīčiju, kurai ir drausmīgi asi un briesmīgi ērkšķi. Ziedi gan esot tādi neizteiksmīgi, bet toties pākstis milzīgas izliektas skaistules. “Kā desiņas augšā karājas un žāvējas,” saka gide. Iekšā esot koši zaļi auglīši, kurus var droši ēst un izgaršot — esot saldi kā cukurs. Ziemeļamerikas indiāņi tos izmantojuši cukura vietā. Turpat netālu aug ragu koks ar milzu lapām. “Kad koks paliek bez lapām, zari tiešām izskatās kā ragi,” saka gide.

Vēl redzam savvaļas ķiršus, dažādus pīlādžus, katalpu, kurai pākstis kā spageti, Japānas katsuru, kura dažas dienas smaržo pēc karamelēm, savvaļas rododendru aplociņu. Uzzinām, ka botāniskajā dārzā ir savi Tālie Austrumi, sava Ziemeļamerika, sava Ķīna, ir, piemēram, bārbeļu kalniņš, lavandu kalniņš. Un visvisādas egles, lapegles, liepas, ābeles un citi interesanti koki. “Bagātīga ir liepu kolekcija. Sāk ziedēt jūnija beigās un zied viena pēc otras līdz pat augusta sākumam,” saka gide.

Vēl botāniskajā dārzā var izpētīt un izlasīt par ģeoloģiskās laika skalas ērām un šobrīd aplūkot brīnišķīgu dāliju kolekciju, un pat nobalsot par savu visskaistāko.